Viesis no bezgalības

—   Irina Volgina! — Lūcijs iesaucās. — Cik savādi! Katru reizi, kad esmu sešdesmit ceturtajā laborato­rijā, es redzu viņas bisti, kas novietota vestibilā. Irina Volgina taču bija ārste. Vai nav tiesa, tas ir ļoti savādi, ka viņas vārds ir tieši saistīts ar šo noslē­pumu?

—   Es tur neredzu nekā savāda, — Jo noteica.

—   Tātad arī Irinas vīrs bijis Padomju Savienības Varonis?

—   Jā. Tieši viņa dēļ arī esmu ieradies pie jums, — Jo atbildēja.

Lūcijs un Vladilens paskatījās viņā ar izbrīnu.

—   Tūlīt sapratīsiet, — Muncijs sacīja. — Es tur­pinu. Zem marmora pieminekļa vispirms tika pagla­bāta Irina, bet pēc tam, citā laikā … Dmitrijs Volgins. Kapi atradušies kādas nelielas pilsētiņas parka centrā. Šī pilsētiņa likvidēta Komunisma ēras trešā gadsimta vidū, un tās vietā iestādīts mežs, kas aug arī vēl ta­gad. Piemineklis palicis biezā mežā un pamazām aiz­mirsts. Domājams, uzskatījuši, ka tas noņemts. Tagad vairs nav iespējams uzzināt patiesību, bet tā arī nav tik svarīga. Fakts ir tas, ka pieminekli aizmirsuši un tas laika gaitā pamazām sabrucis. Piekrītu, tas ir rets gadījums, — Muncijs turpināja, gluži kā atbildēdams uz piezīmi, kuru neviens no klātesošajiem nebija iz­teicis. — Pat ļoti rets gadījums. Bet fakts paliek fakts. Mūs tagad interesē pavisam kas cits. Irina gā­jusi bojā kara laikā un apglabāta, kā tajos laikos bijis parasts, koka zārkā. Protams, no viņas nav palicis pāri itin nekas. Bet ar Dmitriju ir citādi. Viņš miris Parīzē — agrākās Francijas galvaspilsētā. Viņa mie­sas aizlodētas svina zārkā. Tas ir, zārks aizlodēts, — Muncijs pārlaboja, — un nosūtīts uz dzimteni, uz bijušo PSRS. Vīrs apglabāts blakus sievai. Toreiz arī radies uz pieminekļa uzraksts, kas mūs maldināja. Ikviens var kļūdīties. Nekā neparasta šeit nav. Tā ir! Zem. pieminekļa bijuši divi zārki: viens koka, otrs cinka, cieši aizlodēts …

Lūcijs pietrūkās kājās.

—   Skaidrs, — viņš iesaucās, pārtraukdams Mun- ciju. — Tagad es zinu, par kādiem sapņiem jūs runā­jāt, Jo. Jāpamēģina atrast šo svina zārku.

—   Tieši tā! — Jo pirmo reizi pasmaidīja. — No­teikti jāatrod, jo tas nekur nevarēja pazust. Svins nav koks, un ja zārks bijis labi aizlodēts …

Stipri saviļņotais Lūcijs otrreiz pārtrauca sarunu biedru.

—   Kādas ir jūsu domas, Vladilen? — viņš jautāja.

—   Es varu teikt tikai to, ka noras tuvumā nekāda zārka nav, — jaunais zinātnieks pārliecināti atbil­dēja. — Mēs nevarējām nepamanīt tik lielu priekš­metu.

— Rīt ieradīsies divi ģeologi, — Muncijs paziņoja. — Ir taču skaidrs, ka zārks sakarā ar apakšzemes ūdeņu darbību vai, iespējams, augsnes kustībām pār­nests uz citu vietu. Nāksies ne mazums pūlēties, taču ir vērts meklēt. Tik laimīgs gadījums varbūt vairs nekad neatkārtosies.

Ar to Lūcijam (bet ne Jo, kurš nekad nenožēloja padarīto) beidzās neaizmirstamā saruna.

Nākamajā dienā sākās meklējumi.

Tas nebija viegls uzdevums — atrast zemē, pilnīgi nepazīstamā vietā svina zārku, kas divu gadu tūk­stošu laikā pārvietojies augsnē nezin kur un iegrimis nezin kādā dziļumā.

Bet cilvēku neatlaidība bija pārvarējusi ne tādas vien grūtības. Līdzko kļuva zināms par četru zināt­nieku nodomu, palīgā ieradās vairāki desmiti cilvēku. Darbi izvērsās plašā frontē.

Apvidus ģeoloģiskā izpēte nedeva nekādus noteik­tus rezultātus. Apakšzemes avotu pēdas neatrada. At­tiecībā par divos gadu tūkstošos notikušajām augsnes kustībām zinātnieku ģeologu domas dalījās.

Vajadzēja ķerties pie meklējumiem bez jebkādiem norādījumiem, sistemātiski pārlūkojot zemes dzīles ar videoskopu palīdzību un paceļot virspusē visu, kas izraisīja kaut mazākās aizdomas. Nav jāpaskaidro, ka šāda metode prasīja daudz laika un spēka.

Meklējumi notika koncentriskos lokos, kuru rā­diuss pamazām palielinājās. Pagātnes izlūki attālinā­jās no noras arvien vairāk un vairāk.

Aizritēja nedēļas, bet viss velti. Dmitrija Volgina zārku atrast neizdevās.

Daudzi zaudēja pacietību un darbu pārtrauca. Viņu vietā, pēc Jo un Lūcija aicinājuma, ieradās citi.

Un tad nāca veiksme, kā apbalvojums par neatlai­dīgo darbu.

Pusotra kilometra no tās vietas, kur tika atrasti pie­minekļa fragmenti, divdesmit metru dziļumā uzgāja garu, akmenim līdzīgu priekšmetu. Kad «akmeni» iz­cēla virspusē, izrādījās, ka tas ir svina zārks, kas no visām pusēm bija aplipis ar kaļķa nogulsnējumiem.

Likās, neapšaubāma veiksme.

Bet zinātnieki savos secinājumos vienmēr ir pie­sardzīgi.

Ap šo laiku vēstures institūta līdzstrādnieki bija izvilkuši no arhīviem U .. . pilsētas un tās apkaimes vecās kartes. Un atklājās, ka zārks uziets tieši tajā vietā, kur pirms Komunisma ēras trešā gadsimta bijusi pilsētas kapsēta.

Kas gan gulēja atrastajā zārkā?

Vai tas bija Dmitrijs Volgins, vai kāds cits nezi­nāms cilvēks, kas arī apglabāts svina, bet nevis paras­tajā koka zārkā?

Kā rast atbildi uz šo jautājumu? Vai gan mazums varēja būt cēloņu, kāpēc senie cilvēki lietoja zārkam svinu …

Izbeigt meklējumus vai tos turpināt?