Viesis no bezgalības

Lūciju un Jo ne tik daudz interesēja jautājums, kas ir zārkā. Pats galvenais bija iegūt pirms apmēram divtūkstoš gadiem miruša cilvēka vairāk vai mazāk saglabājušos līķi.

Taču citādāk uz visu to raudzījās šā laikmeta mo­rāles likums.

No kapa izcelto cilvēka ķermeni pēc zinātnieku biologu izmeklēšanas vajadzēja apglabāt otrreiz, paš­reiz pieņemtajā veidā — sadedzināt to. Kādu vārdu gan nosaukt šai ceremonijā? Kādu vārdu ierakstīt grāmatā?

—   Jāturpina meklējumi, — Muncijs nolēma. — Tikmēr, kamēr atradīsim otru svina zārku vai pār­liecināsimies, ka tāda nav, un atrastais tātad ir Dmit­rija Volgina zārks.

Un meklējumi turpinājās ar iepriekšējo cītību. Tos vadīja Muncijs un Vladilens.

Bet Lūcijs un Jo aizlidoja, aizvezdami sev līdzi at­rasto zārku, kurā bija kāds ķermenis, kas varēja vi­ņiem palīdzēt iegūt skaidrību par dažiem vēl zinātnes neatminētiem šūnas dzīvības noslēpumiem.

Bet, kas tas bijis, — vai nav vienalga!

Kaļķa nogulsnējumus, kas ilgu gadsimtu gaitā bija kļuvuši tik cieti kā akmens, no zārka uzmanīgi un rūpīgi notīrīja. Spožajā laboratorijas zāles gaismā svina virsma blāvi spīdēja, un cilvēkiem likās, ka zārks ir gluži jauns, izgatavots nesen, nevis pirms divtūkstoš gadiem.

Ar spēcīgu optikas instrumentu palīdzību aplūkoja šuvi. Tā bija līdzena, bez neviena defekta.

—   Dīvaini! — teica Jo. — Izskatās, ka šuve būtu nevis aizlodēta, bet aizkausēta, pie tam diezgan ne­vērīgi.

Visiem šķita, ka zārks ir pārāk mazs. Nevienam no tagadējiem pieaugušajiem cilvēkiem tas nederētu. Bet viņi zināja, ka Komunisma ēras pirmajā gadsimtā cilvēki bijuši mazāki nekā jaunās ēras devītajā gad­simtā.

—   Tur atrodas pieauguša cilvēka līķis, — pārlieci­nātā tonī sacīja Lūcijs. — Atveriet!

Tad četri cilvēki pacēla un nolika sāņus zārka vāku.

Zinātnieki ieraudzīja lieliski saglabājušos vīrieša līķi. Viņa sejas un roku delnu gandrīz melnā, krun­kainā un sažuvusi āda cieši piekļāvās kauliem, bet bija pilnīgi vesela. Pārējo ķermeni sedza pa pusei izdēdējis pārklājs, kas kādreiz bija bijis balts.

—   Aizvērt! — Lūcijs pavēlēja.

Caurspīdīgs kupolveida futrālis nolaidās virs zārka, cieši ieguldams paliktņa gropēs.

—   Nezinu, kāpēc, — Lūcijs teica, — bet man lie­kas, ka tas, bez šaubām, ir Dmitrijs Volgins.

—   Kāda tur starpība, — Jo paraustīja plecus, — viņš vai viņa laikabiedrs? Mūsu pētījumos, tam nav nekādas nozīmes. Kad jūs, Lūcij, ķersieties pie darba?

4.

Otrā bioķīmijas laboratorija atradās plaša dārza vidū. Milzīgā, baltā ēka, ko sedza matēta stikla ku­pols, pacēlās apkārtējo koku zaļajā jūrā kā sniegota kalnu virsotne.

Dārza dziļumā bija izkaisītas nelielas mājiņas, tā­das pašas baltas kā laboratorija. Arī dažas no tām sedza mazi kupoli. Šīs mājiņas it kā slēpās biezajos zaļumos no cilvēka acīm.

Dārzs bija ļoti liels — tas aizņēma vairākus kvad­rātkilometrus. Tajā bija pārstāvētas visas augļu koku sugas: bumbieres, ābeles, ķirši, citronkoki, mandarīni, kokospalmas un vēl daudz citu augu, kas divdesmitā gadsimta botāniķiem nebija pazīstami.

Gar rūpīgi koptajiem celiņiem garās rindās stiepās daždažādu puķu stādījumi, likās, ka tās būtu savestas no visām pasaules malām. Tur bija visos laikos labi pazīstamās rozes, tulpes, dālijas, magones. Blakus tām auga jaunas, pēdējos gados izaudzētas šķirnes.

Celiņu krustojumos pacēlās milzīgas egles, kas ar saviem smagajiem zariem skāra vieglos un šmaugos tropisko palmu stumbrus. Smagu augļu pilno mango koku zaru paēnā skatienu priecēja bezgala dažādas dīvainas formas orhidejas.

Šeit kopā bija pārstāvēti dienvidi un ziemeļi, austrumi un rietumi — ar visskaistākajām un derīgā­kajām augu valsts šķirnēm.

Gaiss, ko pildīja ziedu aromāts un tropisko augļu asā smarža, bija tik tīrs un dzidrs, ka likās, — tajā nav neviena puteklīša.

Starp citu, tā tas tiešām arī bija.

Neviena netraucēts klusums valdīja šai krāšņās da­bas stūrītī. No zieda uz ziedu lidinājās dažādas krā­sas tauriņi, mirdzēdami saulstaros kā dārgakmeņi. Nebija redzams neviens kukainis, izņemot tauriņus un vēl zeltaini brūnās bites. Pa celiņiem nerāpoja ne skudras, ne vaboles. Gaisā nelidoja ne odi, ne knišļi — parastie karsto vasaras dienu pavadoņi.

Reizēm no zara zariņā palaidelējās mazi, skaisti putniņi, ar savām spilgtajām spalvām atgādinādami kolibrijus. Citu putnu dārzā acīmredzot nebija.

Pa vienu celiņu, ko klāja smalki, labi noblietēti jūras oļi, gāja divi cilvēki. Abiem bija smuidri, labi veidoti augumi. Gājēju kustības bija vingras un pre­cīzas, elegantas un skaistas, kādas mēdz būt vingro­tājiem.

Vīrietis, ģērbies šais laikos parastajā uzvalkā — gaišpelēkā kreklā un īsās biksēs, bija Vladilens. Kopš meteorīta un Dmitrija Volgina zārka meklēša­nas jaunais astronoms bija iededzis vēl vairāk, un viņa āda tagad gandrīz vai melni lāsmoja.

Šis iedegums, kas ikvienam citam būtu licies pār­mērīgs, ļoti piestāvēja Vladilena kalsnējai sejai, viņa raksturīgajiem vaibstiem, kas liecināja, ka viņa senču dzīslās ritējušas arābu asinis.