Viesis no bezgalības

Viņa sarunu biedrene bija jauna sieviete īsā, tumš­sarkanā kleitā, ar lielu kakla izgriezumu mugurpusē, bet augstu noslēgumu priekšpusē. Kailie ceļgali un stilbi spīdēja zeltainā iedegumā. Kājas, ieautas ķirš­sarkanās kurpītēs, likās ļoti mazas salīdzinājumā ar augumu. Pēc šā laika modes, mati brīvi krita uz mu­guras un pleciem.

Sieviete bija gaiša blondīne un, par spīti sievišķīgi smalkajiem sejas vaibstiem, ļoti līdzīga Lūcijam.

Viņa dzīvi kaut ko stāstīja, bet Vladilens, mazliet paliecies uz viņas pusi, uzmanīgi klausījās.

—   Galu galā, — sieviete runāja, — viņam atļāva arī šo eksperimentu. Iebildumu bija daudz, tika iz­teikti visdažādākie viedokļi, taču tēvs ar sava domu­biedra Jo palīdzību prata pārliecināt pretiniekus. Jo uzskata: ja esi iesācis, vajag būt drosmei arī turpināt. Ja veikts viens eksperiments, nav pamata atsacīties no nākamā. Tēvs saka, ka nedrīkstot palaist garām tik laimīgu izdevību, neizmantojot to līdz galam; tas re­zumēšot kā viņa paša, tā arī daudzu viņa priekšteču paveikto darbu. Jūs pazīstat manu tēvu, Vladilen. Viņš ir liels zinātnieks un liels zinātnes entuziasts. Es viņu mīlu un cienīju, bet šajā gadījumā nevaru būt ar viņu vienis prātis.

—   Ak tā! Bet kāpēc?

—- Man šis jaunais eksperiments liekas neglīts. Pir­mais eksperiments neprasīja ķermeņa sadalīšanu, un tāpēc tam bija vienkārša novērojuma raksturs. Tas ir viens. Bet tagad … Nedrīkst aizmirst, ka tēvam ir darīšana nevis ar dzīvnieku, bet ar cilvēku. Lai arī tas miris, tomēr pelna cieņu. Kādas tiesības ir tēvam, Jo vai kādam citam zinātniekam izdarīt ar viņa ķer­meni eksperimentus? Viņa piekrišanu tie nav saņē­muši. Ne jau es viena tā domāju. Mans vectēvs Mun­cijs, jūs viņu pazīstat, arī bija pretī.

Vladilens uz mirkli iegrima pārdomās.

—    Man šķiet, — viņš sacīja, — ka jums, Muncijam un visiem pārējiem, kas domā tāpat kā jūs, nav tais­nība. Jūsu tēvs spriež pilnīgi loģiski. Ļoti senos laikos mirušos apraka zemē. Tie it kā turpināja eksistēt, neizzuda bez pēdām. Ļaudis pierada pie domām, ka cilvēks, lai gan miris, taču kaut kur atrodas. Tā arī radās šis nesaprotamais mirušo kults, kas cilvēku ap­ziņā saglabājies līdz pat mūsdienām …

—   Jūs šajā jautājumā kaut ko jaucat, — jaunā sie­viete viņu pārtrauca. — Vēsture stāsta pavisam ko citu …

—   Iespējams, ka es tiešām jaucu, — Vladilens viņu savukārt pārtrauca. — Taču ne tas ir galvenais. Es gribu pateikt, ka, lai gan mēs nesaglabājam mirušo miesas, bet iznīcinām tās, no cilvēku piemiņas ne­izgaist tie, kas to pelnījuši. Mēs godājam nevis cil­vēka miesu, bet viņa saprāta darbību. Ja tiešām tas ir Padomju Savienības Varoņa Dmitrija Volgina ķer­menis, tad viņa vārds kopā ar sievas vārdu iegravēts zelta plāksnē pie Panteona sienas. Un tas, pēc ma­nām domām, ir pilnīgi pieliekami. Esmu pārliecināts, ja būtu iespējams pajautāt, viņš ar prieku piekristu arī pēc nāves kalpot zinātnei, kalpot cilvēces labā.

Es viņa vietā būtu laimīgs. Un, protams, arī jūs, Mērij . ..

Viņa iesmējās.

—   Jūs spriežat gluži tāpat kā mans tēvs, it kā būtu norunājuši. Un ar jums ir grūti strīdēties. Ikviens no mums būtu ar mieru kalpot zinātnei ne tikai pēc nāves, bet arī dzīvam esot. Es būtu ar mieru kļūt par sava tēva eksperimenta objektu pat tajā gadījumā, ja jāzaudē dzīvība. Tas ir dabiski. Bet tā ir pavisam cita lieta.

—   Es neredzu starpības.

—   Viņš nav devis savu piekrišanu … — Mērija iesāka, bet Vladilens atkal pārtrauca.

—   Tie visi ir formāli spriedumi, kam nav praktis­kas jēgas, — viņš teica iekaisdams. — Abstrakti spriedumi, ka katram cilvēkam ir tiesības noteikt par sevi, dzīvam esot, un par savu ķermeni pēc nāves. Sholastika! — viņš gandrīz iekliedzās. — Esmu vie­nis prātis ar Lūciju, ka šis ir pilnīgi ārkārtējs un vienreizējs gadījums. Ķermenis nogulējis iekonser­vēts svina zārkā gandrīz divtūkstoš gadu un saglabā­jies labāk nekā slavenās Ēģiptes mūmijas. Tas ir pil­nīgi sažuvis, bet visi iekšējie orgāni palikuši savā vietā. Konstatējumamr vai ķermeņa audu šūnas mi­rušas uz visiem laikiem, vai arī tās spējīgas atdzīvo­ties, zinātnē ir kolosāla nozīme. Līdz šim visi eksperi­menti ir pierādījuši, ka audu šūnām ir ārkārtējas spē­jas atjaunoties, bet veikt šāda mēroga eksperimentu vēl nevienam nav gadījies.

—   Kā jūs to visu zināt? — Mērija jautāja. — Jūs taču esat nevis biologs, bet astronoms.

—   Ja jūsu tēvs, — Vladilens turpināja, savā uzbu­dinājumā nepievērsdams viņas replikai nekādu uz­manību, —būdams lielākais Zemes biologs, palaistu garām šo gadījumu, neizmantojot to līdz galam, tad viņš noziegtos pret zinātni. Bet, par laimi, viņam ir skaidrs un gaišs prāts. Un es tiešām nespēju saprast, kā jūs varat domāt citādi. Pēc jūsu ieskatiem, šo ķer­meni vajag sadedzināt, kā to arvien dara. Kas to ap­strīd? Tā arī tiks izdarīts. Bet pirms tam ķermenim jākalpo zinātnei.