Viesis no bezgalības

—   Tas jau ir kalpojis un turklāt pilnīgi pietiekami. Tēvs pats saka, ka iegūtajiem rezultātiem esot mil­zīga nozīme. Taču nedrīkst ņirgāties par mirušo. Viņi grib tam nogriezt galvu, izņemt smadzenes. Pēc tam ķersies pie sirds un tā tālāk, — viņa nodrebinājās.

—  Tas jau ir pārāk traki. Visam vajag būt savām ro­bežām. Tādas ir manas domas.

—   Arī šai ziņā jums nav taisnība, — Vladilens teica. — Nav taisnība ne formāli, ne pēc būtības. At­dalīt galvu, cik es zinu, neviens netaisās. Bet izņemt smadzenes, — kas gan tur slikts vai apvainojošs? Vai tad neizdara sekciju cilvēkiem, kas miruši nezināmu iemeslu dēļ… vai arī pētniecības nolūkos? Es zinu, jūs teiksiet, ka šie cilvēki devuši savu piekrišanu, vēl dzīvi būdami, bet Dmitrijs Volgins, vai arī ja tas būtu kāds cits, šādu piekrišanu nav devis. Bet tas taču vistīrākais formālisms. Un šāda formālisma dēļ atteikties no derīgiem un vajadzīgiem eksperimen­tiem … Nesaprotu! Iznāk, ka mūsu individuālā brī­vība var nodarīt ļaunumu. Absurds!

Mērija jautri viņā paskatījās.

—   Ar jums ir grūti strīdēties, — viņa atkārtoja.

—   No jūsu viedokļa jums un manam tēvam ir tais­nība. Ne jau velti visi galu galā bija spiesti pievie­noties, un Dmitrija Volgina ķermenis, esmu pilnīgi pārliecināta, ka tas ir tieši viņš, tagad atrodas šai ēkā, kur ar viņu jau trīs gadus nodarbojas visi vai gandrīz visi mūsu izcilākie zinātnieki vecā Jo un mana tēva vadībā.

—   Vai jūs esat viņu redzējusi? — Vladilens jau­tāja.

—   Ko tad, tēvu?

—   Nē, ķermeni.

Mērija sarauca pieri.

—   Neesmu redzējusi, — viņa atteica. — Neesmu ne reizi redzējusi. Un neskatīšos. Uzlūkojiet to, ja gribat, par sievišķīgu untumu, bet man nepatīk «lie­lais eksperiments», kā to dēvē. Tajā ir kaut kas drūms un neizsakāmi nospiedošs. Bet es mīlu puķes un sauli. Es mīlu dzīvību un nekad neieiešu tēva laboratorijā, kamēr tur atradīsies mirušā ķermenis. Ejiet viens pats. Starp citu, esam atnākuši, te ir šīs durvis. Es domāju, ka tēvu jūs atradīsiet otrajā stāvā, durvis tieši pretī kāpnēm. Viņš zina, ka esat atlidojis, un būs priecīgs sastapties ar sev līdzīgu entuziastu.

Mērija pamāja ar galvu. Gaišie mati noslīdēja uz pieres, un viņa tos ar vieglu rokas kustību atmeta atpakaļ.

—   Pasakiet tēvam, ka es jūs abus gaidīšu brokas­tīs tieši pēc divām stundām. Viņš, protams, to ir aiz­mirsis. Neaizmirstiet arī jūs. Pēc divām stundām. Ceru, ka šis laiks būs pietiekams jūsu pirmajai sa­runai.

Mērija apgriezās un devās pa dārza celiņu atpakaļ. Vladilens noskatījās viņai pakaļ, kamēr vien sarka­nais tērps bija redzams starp kokiem. Pēkšņi viņš ievēroja, ka Mērijai nav jostas.

«Savādi!» viņš nodomāja. «Vai tiešām viņa tik jauna? Vai ari josta paslēpta zem tērpa. Tādā gadī­jumā viņa koķetē. Katrā ziņā Mērija kļuvusi skais­tāka, nekā bija pirms trim gadiem. Interesanti tomēr, cik viņai var būt gadu?»

Vladilens gaidīja, ka Mērija sajutīs viņa ciešo ska­tienu un atskatīsies. Bet jaunā sieviete neatskatījās.

Vladilens iegāja ēkā.

Lielo vestibilu rotāja daudzas seno un tagadējo laiku izcilo biologu bistes. Vladilens ievēroja, ka Lūcija bistes šeit nav.

«Viņš ir kautrīgs, kā jau lielam zinātniekam pie­deras,» jaunais astronoms nodomāja.

Viņš devās augšup uz otro stāvu pa gaišzilajām trepēm, kur uz katra pakāpiena atradās akmens vāze ar ziediem.

Mērijai bija taisnība: Vladilens šeit tūlīt ieraudzīja to, ko meklēja. Pa stiklotajām durvīm bija redzams Lūcijs, kas sēdēja pie galda un rakstīja. Viņš likās pilnīgi iegrimis darbā, un Vladilenam bija žēl viņu traucēt. Vladilens nolēma pagaidīt, kamēr Lūcijs at­brīvosies, bet tas, it kā juzdams viesa klātbūtni, pa­cēla galvu.

Pēc dažiem mirkļiem viņi jau cieši spieda viens otram roku.

— Man prieks, ka jūs beidzot atcerējāties savu so­lījumu, — Lūcijs teica. — Kāpēc jūs tik ilgi nerādī­jāties?

Biju ļoti aizņemts, — Vladilens atbildēja. — Vaja­dzēja vēlreiz doties uz Venēru. Es tikko kā atgriezos no turienes ar reisa raķetoplānu. Neizturama planēta! Karstuma dēļ vai smadzenes kūst ārā. Atcerējos, ka solījos jūs apciemot. Un tā nu esmu šeit. Starp citu, man jāsaka, — pirms aizlidošanas uz Venēru es pie­

dalījos sanāksmē, kur jūs lasījāt referātu par pirma­jiem rezultātiem, kas gūti ķermeņa pētījumos, bet jūs bijāt tik aizņemts, ka es neuzdrīkstējos pie jums pieiet.

—   2ēl, — Lūcijs sacīja. — Bet kā ar meteorītu? Vai atradāt to?

—   Atradu. Līdzko pārtrauca meklēt otro svina zārku, kuru, kā jūs zināt, tā arī neatrada, es atsāku savu darbu. Akmens bija iegrimis piecdesmit divus metrus dziļi. Tas bija pilnīgi vesels un svēra četri simti trīsdesmit astoņus kilogramus. Taču, diemžēl, tas ir Saules meteorīts.

—   Ko tas nozīmē — «Saules»?

—   Mēs saucam par «Saules» meteorītiem tos, kas veidojušies Saules sistēmas ietvaros, — Vladilens pa­skaidroja, — atšķirībā no «kosmiskajiem», kas atlido pie mums no ārienes. Mūs vairāk interesē kosmiskie meteorīti.

—   Tātad jūs velti pūlējāties?