Viesis no bezgalības

—   Nē, kāpēc velti? Saules meteorīti arī noderīgi, tikai mazākā mērā. Taču tas nav šim brīdim piemē­rots temats un diezin vai var jūs interesēt. Un arī mani. Patlaban man gribas parunāt par jūsu darbu. Esmu atlidojis šurp ar vienu vēlēšanos — sastapt jūs.

—   Es jūs tik drīz nelaidīšu prom, — Lūcijs sa­cīja. — Esmu pilnīgi pārcēlies uz šejieni un visus trīs gadus ne reizi neesmu nekur aizlidojis. Ar mani kopā dzīvo Mērija.

—   Es viņu satiku. Mēs tikko šķīrāmies. Bet kur ir jūsu tēvs?

—   Savās mājās. Viņš aizbrauca no mums pirms diviem gadiem. Mēs ar viņu mazliet sastrīdējāmies. Un kopš tā laika neesam tikušies.

—   Jūsu meita man šo to pastāstīja. Turklāt es uzma­nīgi sekoju visai polemikai, kas sākās sakarā ar jūsu priekšlikumiem. Man jāteic, esmu pilnīgi vienis prā­tis ar jums, lai gan manas domas, protams, neko ne­nozīmē. Kā veicas?

—   Ļoti labi, — Lūcijs atbildēja, un viņa acis iemir­dzējās. — Daudz labāk, nekā mēs varējām vēlēties. Jūs redzējāt ķermeni pirms trim gadiem. Iesim, es to parādīšu tagad. Brīdinu, jūs būsiet pārsteigts.

—   Es nezin kāpēc esmu par to pilnīgi pārlieci­nāts, — Vladilens smaidot atbildēja. — Jūs taču par savu darbu sniedzat ļoti skopas ziņas.

—   Tā vajag, — Lūcijs atbildēja. — Arī tāpat ārkār­tējā interese par to slikti ietekmē perspektīvas.

—   Saprotu, par ko jūs runājat, — Vladilens sa­cīja. — Bet es domāju, ka jūs galu galā panāksiet visu, ko esat iecerējuši.

—   Paldies, — Lūcijs atbildēja.

Viņi pacēlās ar vaļējo liftu milzīgās ēkas paša aug­šējā stāvā un iegāja laboratorijas zālē, ko sedza ku­pols. Stikla velves sniedzās līdz pašai grīdai, un zāle bija pielieta ar Saules gaismas straumēm, kas brīvi plūda caur matēto stiklu. Bet no ārpuses nekas ne­bija redzams.

Laboratorijas iekārta — skapji ar instrumentiem un aparātiem, galdi un pat soli un krēsli — bija izgata­voti vienīgi no stikla, tāpēc viss likās nereāls. Mir­dzošā grīda kā spogulis atainoja visu, kas uz tās at­radās.

Vairāki cilvēki baltos virsvalkos pie galdiem kaut ko darīja, bet viens no viņiem, Lūcijam ienākot, de­vās pretī, tik skaidri atspoguļodamies grīdas virsmā, ka šķita — viņš soļo pa caurspīdīgu ledu.

—   Vai šķīdumu apmainījāt? — Lūcijs jautāja.

—   Protams, bet Jo lika pastiprināt «vladilīna» kon­centrāciju par pieciem procentiem.

—   Labi! — Lūcijs atteica.

Viņš paņēma Vladilenu zem rokas un pieveda pie priekšmeta, kas atradās pašā zāles vidū.

Tā bija liela stikla kaste, novietota uz tieviem, augstiem balstiem. Kaste no visām pusēm bija no­slēgta un piepildīta ar dzidru, mazliet iesārtu šķid­rumu.

Šajā šķidrumā, nepieskaroties kastes dibenam, pil­nīgi iegremdēts nekustīgi peldēja cilvēka ķermenis.

No apakšas, augšas un visām četrām pusēm pret viņu bija pavērsti plati metāla reflektoru atvari. No tiem stiepās lokanas, akurāti sakārtotas caurulītes, aiztecēdamas caur grīdu kaut kur lejā.

Reflektorus un stikla kasti iežogoja sarkana aukla, kas bija novilkta trīs metru attālumā no tiem.

—   Aiz šīs auklas iet nedrīkst, — Lūcijs teica. — Tad nokļūsiet apstarotāju darbības zonā, bet tie ir ļoti spēcīgi, un to izstarojums normālām šūnām kaitīgs. Bet jūs arī no šejienes labi redzēsiet.

Vladilens piegāja cieši klāt pie auklas un, dabiska satraukuma pārņemts (tas, kas atradās viņa priekšā, bija pārāk neparasts), sāka vērīgi aplūkot nekustīgo, kailo ķermeni.

Jo ilgāk viņš skatījās, jo satraukums kļuva lielāks. Lūcijam taisnība, — šis skats nevarēja nepārsteigt iztēli.

Vladilens labi atcerējās, kā pirms trim gadiem, pēc Lūcija uzaicinājuma, viņi kopā ar Munciju bija atli­dojuši uz laboratoriju, lai palūkotos uz līķi, kas bija gandrīz divtūkstoš gadu nogulējis zārkā. Toreiz viņš

redzēja laika gaitā nomelnējušu, sažuvušu, krunkainu «mūmiju», kurā nebija nekā, ko pat pie vislabākās gribas varētu nosaukt par «dzīvu». Parasti miruša­jiem diezgan ilgu laiku saglabājas dzīva cilvēka ārē­jais izskats. Sevišķi āda un mati mēmi stāsta par to, ka mirušajā organismā vēl ir dzīvība. Taču šeit, šajā no kapa izceltajā līķī, viss bija bezcerīgi miris. Pat mati uz galvas likās pārakmeņojušies, šķita, no vis­mazākā pieskāriena tie salūzis.

Bija pagājuši trīs gadi. Un tagad Vladilena acu priekšā atkal tas pats līķis.

—   Vai tiešām tas pats? .. .

Pilnīgi negribot prātā iezagās šaubas, — vai tikai Lūcijs nedomā viņu izjokot, parādīdams nesen mi­rušu cilvēku un teikdams, ka tas ir tas pats, kas iz­celts no divtūkstoš gadu veca kapa? …

Kur palikusi sažuvusi melnā āda un «pārakmeņo- jusies» mūmija? Tā izskatās cilvēki dažas dienas pēc nāves. No šķidruma, kurā ķermenis iegremdēts, vaska dzeltenā āda šķita pat iesārta. Tas piešķīra līķim dzī­vības «siltumu». Mati vairs nebija pielipuši pie gal­vaskausa, tie bija «sacēlušies», un nevajadzēja nemaz pieskarties, lai būtu skaidrs, ka tie ir mīksti un zī­daini.