Viesis no bezgalības

—   Tagad, — Lūcijs atbildēja, — tāpat kā visus šos trīs gadus, organisma mirušās jeb, pareizāk sakot, savu darbību pārtraukušās šūniņas aktivizējas. Dzī­vām šūnām šī darbība izpaužas vairošanās, dalīšanās spējā, vielu maiņā ar apkārtējo vidi. Šķidrums, ko jūs redzējāt, ir īpašs barojošs šķīdums, kas iesūcas porās, tagad tas aizpilda visu ķermeņa dobumu. Šo šķīdumu, kas ir ideāla vide dzīvības procesu stimu­lēšanai, mēs sistemātiski bagātinām. Šķīdumu sauc par «vladilīnu», un to pirms trīssimt gadiem sintezējis izcilais biologs un ķīmiķis, kuru, tāpat kā jūs, sauca par Vladilenu. Viņa bisti jūs varat redzēt mūsu labo­ratorijas pirmajā stāvā. Šis zinātnieks visu mūžu pē­tīja audu sairšanu un ir atstājis mums mantojumā vairākus desmitus apbrīnojami iedarbīgu preparātu. Vislieliskākais no tiem ir preparāts «V-64», par kuru, ja vēlaties, es jums kādreiz pastāstīšu. Bez šķīduma mēs lietojam arī apstarošanu. Jūs redzējāt apkārt ķermenim metāla reflektorus?

—   Jā, protams. Jūs vēl brīdinājāt, ka tiem nedrīkst pieiet pārāk tuvu.

—   Re nu! Lietojot šos reflektorus, ķermenis vis­caur tiek apstarots, tas nodrošina dzīvības procesu atjaunošanai nepieciešamo augsto temperatūru.

—   Bet kas tā par apstarošanu?

—   To īsos vārdos grūti paskaidrot. Labāk kādu citu reizi. Piekrītat? •

—   Protams, piekrītu, — Vladilens iesmējās. — Es jau tā ļaunprātīgi izmantoju jūsu pacietību.

—   Itin nemaz. Nu redziet, apstarošana un šķīdums rada tādus apstākļus, kādos šūnām jāatdzīvojas. Tas jāsaprot tā, kā es teicu, — šūnām jāatsāk vielu maiņa, ja tās ir saglabājušas šādu spēju.

—   Bet šūnas taču ir jau atdzīvojušās, — Vladilens ar izbrīnu teica. — Kāpēc tad jūs sakāt «jāatdzīvo­jas»?

—   Tāpēc, ka es visu laiku runāju par tām šūnām, kas atrodas ķermeņa iekšpusē, .— Lūcijs pasmaidīja. — Jūs redzējāt ķermeni, tā sakot, no ārpuses, ārēji. Jo uzskata, ka arī iekšējās šūnas ir atdzīvojušās. Aparātu rādījumi viņa domu it kā apstiprina. Kaut kas jau notiek, bet kas? Neviens aparāts nevar atvie­tot nazi un skalpeli.

—   Ko jūs esat nodomājis darīt tuvākajā nākotnē?

—   Pagaidām turpināt tagadējo režīmu, taču tam nepakļaut smadzenes. Šinīs dienās mēs tās izņemsim no galvaskausa. Bet ķermenis paliks šķīdumā. Pēc mūsu aprēķiniem, jāpienāk brīdim, kad visas ķer­meņa šūnas atdzīvosies.

—   Un ķermenis būs dzīvs?!

Lūcijs paraustīja plecus.

—   Kā lai saprot vārdu «dzīvs»? — viņš jautāja, it kā gaidīdams atbildi no sarunu biedra. — Lai cik tas būtu savādi, bet uz šo jautājumu vēl nevar dot no­teiktu atbildi. Ķermeņa šūnas, varbūt atsevišķi audi atdzīvosies, bet organisms visumā, protams, paliks miris tādā nozīmē, kā to saprot tagad. Vispār daudz­šūnu organisma dzīvības procesiem raksturīga visu tā daļu mijiedarbība, ko izraisa smadzeņu un nervu sis­tēma. Varbūt tā ir robeža, kas šķir «dzīvo» no «mi­rušā»? Mums, biologiem, šī robeža kļuvusi tik ne­skaidra, ka bieži nevar pateikt, kas atrodas mūsu priekšā, — dzīvais vai mirušais. Saprātīgas būtnes — cilvēka organisma dzīvības procesu norisei nepiecie­šama galvas smadzeņu apzinīga darbība. Tā ir vēl viena «robeža». Varbūt pieņemt to par pamatu? Tā rīkojas Jo. Bet atgriezīsimies pie ķermeņa, kas atro­das laboratorijā. Mēs gribam to sagatavot līdz tādam stāvoklim, kādā atrodas tikko nomiruša cilvēka ķer­menis, kad vēl tas nav sācis sairt. Ar to mēs it kā pārvilksim svītru tiem divtūkstoš gadiem, kad ķer­menis atradās sairšanas stadijā.

Lūcijs apklusa un iegrima domās. Vladilens gai­dīja turpinājumu, bet, redzēdams, ka sarunu biedrs viņu it kā aizmirsis, sadūšojās un uzdeva nākamo jautājumu:

—   Bet, ja šo ķermeni izņemtu no šķīduma, kas tad ar to notiktu?

—   Tad sāktos parastais audu sairšanas process.