Viesis no bezgalības

Volgina ķermenī, sauksim to tā, šis process apstājās tāpēc, ka ķermenis bija ieslēgts hermētiskā apvalkā, bet savā laikā šis process tomēr organisma audus ir skāris. Cik dziļi tas paguvis iespiesties, mēs nezi­nām, bet esam pārliecināti, gandrīz pārliecināti, — Lūcijs pārlaboja, — ka vladilīnam tā sekas jālikvidē. Par to liecina tas, ka nav redzamas un nebija redza­mas nekādas ārējas sairšanas pazīmes. Bet pilnīgi ~ iespējams … tam nekādā ziņā Jo negrib piekrist… ka šādas pazīmes ir ķermeņa iekšienē. Tad mums ne­kas nevar izdoties. Bet aparāti… tiešām … ļoti sa­vādi … — Lūcijs apklusa. Pēc mirkļa viņš atkal ieru­nājās parastajā balsī, kā vienmēr, precīzi formulē­dams savas domas: — Man jāteic, ka ar Volgina ķermeni ir noticis kaut kas tāds, ko mēs nekā neva­ram saprast. Lai arī cik ātri viņu pēc nāves iezārkoja, lai arī cik ātri aizlodēja zārku, sairšanas procesam va­jadzēja atstāt daudz lielākas pēdas, nekā tas ir īste­nībā. Pēc tam kad zārks bija aizlodēts, sairšanas pro­cess, izmantojot ķermeņa audos esošo skābekli, taču kādu laiku turpinājās. Volginu taču neiezārkoja dzīvu! Ko tas nozīmē? Varētu domāt, ka aizlodētais zārks stipri karsēts. Mūsu eksperimentam šis apstāk­lis bija ļoti labvēlīgs. Bet kā tas varēja notikt? Nevar taču pieļaut, ka zārku tiešām kaut kādā nolūkā kar­sējuši. Mēs konsultējāmies ar ģeologiem, — visus šos gadsimtus attiecīgajā vietā zemes dzīlēs nav notikuši nekādi procesi, kuros būtu varējis izdalīties siltums. Tātad zemē zārks nevarēja sakarst.

—  Varbūt… ugunsgrēks? — nedroši piebilda Vladilens.

—   Iespējams. Tajā laikā tas bija pilnīgi iespējams. Bet galu galā tas nav tik svarīgi. Fakts ir tāds, ka

sadalīšanās process ķermeni gandrīz nav skāris. Uz šo faktu pamatojas visi mūsu plāni.

—    Vai jūs vispārējos vilcienos varētu pastāstīt par šiem plāniem?

—     Vai jūs esat jau pabrokastojis? — atbildes vietā Lūcijs iejautājās.

—   Jā, esmu, paldies! — Vladilens atbildēja.

Viņš mazliet paliecās uz Mērijas pusi, kura visu

laiku klausījās klusēdama un neteikdama ne vārda. Jaunais astronoms pamanīja: viņas garastāvoklis, kas bija lielisks, sēžoties pie galda, sabojājās dzirdot Lūciju sakām, ka šinīs dienās no ķermeņa izņems smadzenes.

Mērija atbildēja ar galvas mājienu.

—     Tad iesim dārzā, — Lūcijs ierosināja. Viņš pa­skatījās uz meitu, piegāja un noskūpstīja to uz pie­res. — Ikvienai profesijai, — viņš teica, — ir savi patīkamie un nepatīkamie aspekti.

Lūcijs izgāja pirmais no istabas. Vladilens sekoja.

Nokāpis lejā pa verandas kāpnēm, Lūcijs piegāja pie sola, kas atradās mango koka ēnā.

—      Man patīk šī vieta, — viņš teica, ar žestu aici­nādams Vladilenu apsēsties sev blakus. — Šeit ir se­višķi tīrs un patīkams gaiss. Jūs gribat uzzināt mūsu plānus? Mēs necenšamies tos slēpt. Bet, lai jūs labāk saprastu, man vajadzēs sākt no paša gala.

»— Esmu ar mieru klausīties jūs līdz pat rītam, — Vladilens atteica.

Dažas minūtes Lūcijs klusēja, it kā sakopodams domas. Bet Vladilens saprata, ka Lūcija domas atkal pārņēmuši kaut kādi jautājumi, kuriem nebija ne­kāda sakara ar to, par ko viņš gribēja stāstīt. Tik nekvalificētam klausītājam kā Vladilens Lūcijs varēja nolasīt veselu lekciju bez jebkādas sagatavošanās.