Viesis no bezgalības

—   Un tagad, r— Lūcijs turpināja, — mēs esam no­nākuši pie uzdevumiem, kurus izvirzījām eksperi­mentā ar Volgina ķermeni. Deviņpadsmit gadsimtus atrazdamās zemē, šūnas ir mirušas, ja tā var izteik­ties, līdz galējai robežai. Bet visi orgāni atrodas savās vietās. Sākumā mēs izvirzījām tādu jautājumu: vai šīs it kā galīgi mirušās šūnas var atkal atdzīvoties, vai starp tām un apkārtējo ārējo vidi var atjaunoties vielu maiņa? Tagad mēs varam droši atbildēt: «Jā, var!» Jūs pats redzējāt, ka āda ir atdzīvojusies. Vaja­dzēja tikai sagādāt šūnām iespēju atdzīvoties, un tās atdzīvojās. Pats par sevi šis eksperimenta rezultāts ir lielisks. Taču ādas atdzīvošanās vēl nav viss. Mēs izvirzījām sev uzdevumu pierādīt to pašu attiecībā uz visiem ķermeņa audiem, lai kur tie atrastos. Kā apgalvo Jo, mēs jau esam to sasnieguši. Priecājos, ja tas tā ir. Bet pats vēl pagaidām neesmu par to pār­liecināts. Ir vietas, kur nekādas pārmaiņas laikam nav notikušas. Tās ir smadzenes. Mēs nolēmām tās izņemt no galvaskausa un eksperimentēt ar tām at­sevišķi. Būtu labi, ja varētu to pašu izdarīt ar visiem iekšējiem orgāniem, taču to mums neļauj. Necienība pret mirušo! Mums neesot viņa piekrišanas! — Lūcijs sacīja, un viņa balsī bija jaušams dziļš īgnums.

—   Jums darbu laikam ļoti traucē tas, ka ķermenis atrodas kastē ar šķīdumu? — Vladilens jautāja, gri­bēdams novirzīt Lūciju no nepatīkamajām domām.

—   Jūs uzminējāt, — Lūcijs atbildēja un smagi nopūtās. — Ne tikai traucē, bet zināmā mērā pat darbu kavē. Ja ķermenis nebūtu šķīdumā, mēs, ne- anatomējot līķi, tas ir, nepārkāpjot aizliegumu, ļoti viegli varētu pārliecināties, kādā stāvoklī ir orga­nisma iekšējie audi. Bet izņemt ķermeni no šķīduma pagaidām nedrīkst.

—   Kāpēc?

—   Es jau jums teicu, ka tad audi sāks sairt. Šūnas dzīvības norises — tas ir process, kas zināmā mērā analoģisks degšanai. Ogleklim jāsavienojas ar skā­bekli, izdalot siltumu. Ja ķermeni izņemtu no šķī­duma, tad skābekļa pieplūdums šūnām izbeigtos. Dzīvā organismā to nodrošina sirds, asinis un plau­šas, bet nedzīvā šie orgāni nedarbojas. Man tomēr jāsaka, ka pēc pāris gadiem, ja viss ritēs tā, kā mēs domājam, ķermeni varēs izņemt no šķīduma.

—   Kādā veidā?

—   Visā ķermenī ir artērijas un vēnas. Līdzīgi ādai un citiem audiem tām jāatgūst sākotnējais stā­voklis. Mēs tās varēsim atbrīvot no vecajām, sarecē­jušajām un sakaltušajām asinīm. Tas nebūs tik grūti, ja tikai asinsvadi kļūs pietiekami elastīgi. Bet es do­māju, ka tā arī būs. Tad ar «mākslīgās sirds» jeb, vienkārši runājot, ar speciāla sūkņa palīdzību mēs laidīsim tajos šķīdumu, kas aizstās asinis, bagātinot to ar skābekli. Starp citu, šis šķīdums pazīstams jau sen, apmēram no kristiānisma ēras deviņpadsmitā gadsimta, un tāpat kā toreiz saucas par Ringera- Lokova šķīdumu, kaut gan, protams, kopš tā laika ir stipri mainījies.

Klausīdamies Lūcijā, Vladilens nepārtraukti pūlē­jās atcerēties kādu domu, kas pavīdēja un tūlīt iz­gaisa. «Liekas, tas bija tad,» viņš domāja, «kad Lūcijs stāstīja par smadzenēm.»

—   Es tikai nesaprotu vienu, — viņš teica, cerē­dams, ka, atgriezdamies pie sarunas par tām, atcerē­sies izgaisušo domu. — Kāpēc jūs gribat ņemt ārā smadzenes? Vai nebūtu labāk tās atstāt galvaskausā? Artērijas un vēnas taču iespiežas arī tajās.

—   Es saprotu jūsu domu, — Lūcijs piekrītoši teica. — Bet tas mums neko nedos. Ja mēs izņemsim sma­dzeņu vielu, pareizāk sakot, to, kas tur palicis, tad varēsim uz to iedarboties ar spēcīgākiem līdzekļiem. Mums taču nav cerību, ka smadzeņu šūnas, tāpat kā pārējie orgāni, varētu atdzīvoties.

—   Kāpēc? ■— Vladilens aši iejautājās.

Viņš atlieca augumu taisni, saspringti gaidīdams atbildi. «Tūlīt atcerēšos. Tas ir tieši tas pats.»

—   Tāpēc, — Lūcijs atbildēja, neievērodams sava sarunu biedra satraukumu, — ka ir notikušas neat­griezeniskas pārmaiņas.

«Atcerējos!»

—   Šķietamā nāve?

—   Jā. Šķietamās nāves periods beidzies pirms tūk­stoš deviņsimt gadiem.

1 — Kā jūs to zināt? Kā jūs to zināt, Lūcij? Jūs pats sacījāt, ka ar Volgina ķermeni noticis kaut kas tāds, ko jūs nekā nevarat saprast. Kas zina, varbūt viņu …

Biologa sejas izteiksmes pārsteigts, viņš nepabeidza frāzi. Lūcijs raudzījās Vladilenā ar dīvainu stingu skatienu. Pēc tam viņa seja piesārta no asins pieplū­duma. Saķēris jaunā astronoma roku, Lūcijs nezin kāpēc čukstus teica:

—   Iesim … Iesim tūlīt pat pie Jo … Tas … tas ir grandiozi!

Lūcijs saņēma galvu rokās un nosēdēja tā vairākas minūtes, it kā cīnīdamies ar uzplūdušajām domām. Pēc tam viņš strauji pietrūkās kājās. Acis mirdzēja. Seja bija svinīga un kāda dziļa prieka pilna.

—   Vladilen! — viņš sacīja. — Paturiet prātā šo brīdi. Ja tikai jūs zinātu, uz kādu domu jūs mani uzvedinājāt!