Viesis no bezgalības

— Nāve! — Lūcijs domīgi iesāka. :

— Daudz no­slēpumu, ko līdz šim vēl nav noskaidrojusi zinātne, slēpj sevī šis vienkāršais un visiem zināmais vārds. Viens no pirmajiem vārdiem cilvēka valodā. Ārēji nāve ir vienkārša. Tā iestājas tad, kad sirds pārstāj darboties, kad tā vairs nenodrošina asinsriti un līdz ar to nepiegādā audu šūnām skābekli. Es runāju par cilvēka un citu mugurkaulaino zīdītāju nāvi. Nesa­ņemdamas skābekli, šūnas nomirst, audi sāk sairt. Tas ir viss. Redziet, cik vienkārši. Vienkāršāk vairs nevar būt. Bet tas tā liekas tikai pirmajā mirklī. Jau­tājums par to … starp citu, nenovirzīsimies no te­mata. Medicīnā izšķir klīnisko un bioloģisko nāvi. Pirmā vēl nav galīga nāve. To raksturo tikai sirds apstāšanās. Cilvēku, kam iestājusies klīniskā nāve, vēl var atgriezt dzīvē. Pirmoreiz tas izdevās profeso­ram Ņegovskim, kas dzīvoja Komunistiskās ēras pir­majā gadsimtā. «Profesors» tajā laikā bija zinātnisks nosaukums. Tagad tas gandrīz aizmirsts, — Lūcijs paskaidroja. — Tad uzskatīja, ka klīnisko nāvi no bioloģiskās, tas ir, galīgās nāves, šķir sešas minūtes, pēc tam galvas smadzeņu un centrālās nervu sistē­mas šūnās notiek neatgriezeniskas pārmaiņas. Profe­soram Ņegovskim eksperiments izdevās tāpēc, ka gadījuma dēļ viņu aizveda pie miruša cilvēka vienu minūti pēc sirds apstāšanās un viņa rīcībā vēl bija pietiekami daudz laika. Kopš tā laika intervālu starp klīnisko un bioloģisko nāvi sauc par «šķietamo nāvi». Šeit tad arī meklējams neskaitāmais daudzums no­slēpumu, par kuru atrisināšanu cīnās zinātnieku pa­audzes līdz pat mūsdienām. Jo dziļāk zinātne iespiedās šūnu noslēpumā, jo ilgāks kļuva «šķietamās nāves» periods. Biologi ar neatlaidīgu un pašaizliedzīgu darbu ir pagarinājuši to no sešām minūtēm līdz trim stundām. Mēs esam panākuši, ka trīs stundu laikā pēc sirds apstāšanās cilvēku var atgriezt dzīvē, — Lūcija balsī skanēja lepnums. — Tiesa, tagad, kad uzvarētas visas sirds slimības un sirds ir pats izturīgākais cil­vēka ķermeņa orgāns, tādu gadījumu, kad sirds ap­stāšanās dēļ vajadzētu atdzīvināt mirušu cilvēku, sen vairs nav. Tas, protams, ir ļoti labi, taču līdz ar to mums nav vairs iespēju pārbaudīt praksē jaunākos atklājumus. Bet tas jau ir slikti. Mums jāzina, kur atrodas «šķietamās nāves» robeža. Nevar taču būt, ka šī robeža ir trīs stundas, par kurām es stāstīju. Tā atrodas krietni vien tālāk, bet kur? .. . Cilvēkam jā­uzvar nāve. Tas nenozīmē, ka cilvēki kļūs nemir­stīgi, tāda hipotēze būtu bezjēdzīga. Bet viņiem jā­dzīvo tik ilgi, cik ilgi to pieļauj viņu organisms, tas ir trīssimt — trīssimt piecdesmit, varbūt četrsimt gadu, bet nekādā ziņā ne divsimt gadu kā tagad. Tā ir mūsu zinātnes, un arī mana vaina, ka cilvēki mirst ātrāk. Mēs maz strādājam. Lai tur vai kas, mums jā­panāk, lai cilvēks dzīvotu tik ilgi, cik organisms ļauj. Un mēs to panāksim!

Lūcijs paskatījās Vladilenā tā, it kā tikai nupat būtu atcerējies viņa klātbūtni.

— Atvainojiet! — viņš teica. — Es novirzījos no temata… Jūs jautājāt par mūsu plāniem. Šodien esmu mazliet izklaidīgs, man nedod mieru kāda doma. Un visinteresantākais — es pats ļoti labi apzi­nos, ka tā ir absurda. Volgins ir nomiris nevis pirms trim stundām, bet gandrīz pirms divtūkstoš gadiem … Jā, atgriezīsimies pie mūsu sarunas. Vispirms, kas ir dzīvība? Uz to visvienkāršāk atbildēt ar seno laiku lielā domātāja vārdiem: «Dzīvība ir olbaltuma ķer­meņu eksistences veids, kura būtiskais moments ir pastāvīga vielu maiņa ar apkārtējo ārējo dabu, pie kam līdz ar šās vielu maiņas izbeigšanos izbeidzas arī dzīvība.»[2] Te viss pateikts. Tas attiecas uz vienkār­šākajām dzīvajām šūnām, uz ko pamatojas visi sa­režģītie dabas organismi, tātad arī cilvēka orga­nisms. Atšķirība starp dzīvu un mirušu organismu ir sarežģītāka, jo daudzšūnu, piemēram, cilvēka, orga­nismam ir ļoti daudz dažādu dzīvības izpausmju. Kad organisms kā vesela vienība mirst, atsevišķi orgāni var dzīvot, tas ir, vielu maiņas procesi tajos var tur­pināties. Vai jums ir skaidrs?

—   Jā, protams, pateicos.