Viesis no bezgalības

.. .— Šī doma radās pēkšņi, kā atklājums. Vladi- lena vārdi, kuriem viņš pats nepiešķīra vajadzīgo no­zīmi, atsauca man atmiņā frāzi no cita Vladilena — sestā un septītā gadsimta izcilā zinātnieka — grāma­tas. Es jums atgādināšu, bet varbūt jūs neesat to pat lasījis. Vladilens rakstīja: «Preparāta V-64 īpašības vēl nevienam pilnīgi nav zināmas. Iespējams, ka tās galīgi atklāsies tikai tad, kad šo preparātu lietos ob­jektam, kura šķietamā nāve, liekas, būs iestājusies sen.» Vai tas "nav pārsteidzoši, ka neviens no mums

neatcerējās šo norādījumu, kas tieši attiecas uz mūsu eksperimentu? Ne es, ne kāds cits nekad nav domājis par V-64 tādā aspektā .. .

—   Vai tiešām? — Jo pārtrauca Lūciju. — Bet, kad jūs šo preparātu pilnveidojāt, vai jūs tad nedomājāt par tā iespējamo lietošanu? Neīsta kautrība nav va­jadzīga, Lūcij. Visi zina jūsu darbu. Ļoti daudzi pre­parātu V-64 sauc par preparātu VL-64.

Lūcijs sarauca pieri un nepatikā atmeta ar roku, it kā atgaiņādams neredzamu kukaini.

—   Ne jau tas ir svarīgi, Jo, — viņš atbildēja.

—    Tas, ka es pats strādāju, lai uzlabotu Vladilena preparātu, un strādāju ne vienu gadu vien, padara manu paviršību vēl dīvaināku. Jā, es to uzskatu par paviršību, ka mēs neatskārtām agrāk, bet nogaidījām, kamēr mums pateiks, ka jālieto V-64. Nu, labi, — viņš piebilda, redzēdams, ka Jo atkal taisās iebilst,

—  lai būtu VL-64. Vai nav vienalga, ne jau nosaukums ir galvenais. Es tā arī sacīju, ka neviens nav domā­jis par šo preparātu sakarā ar mūsu eksperimentu. Mēs taču gatavojāmies izņemt smadzenes. Bet ta­gad … Es atzīstu, tā ir ļoti pārdroša, tomēr realizē­jama ideja!

Lūcijs bija stipri satraukts. Viņš runāja, platiem soļiem nemitīgi soļodams pa Muncija mājas plašo terasi, kas bija apaugusi ar meža vīnogulāju zaļajām vītnēm. Māja atradās pie pašas jūras bijušās Franci­jas dienvidu piekrastē.

Viņā klausījās četri.

Viens bija pats Muncijs, otrs — vecāks vīrs ar gluži sirmiem matiem, kuplām, spurainām uzacīm un tumšām vērīgām acīm, trešais — platiem pleciem ar gandrīz melni iedegušu mongoļu tipa seju, šaurām,

ieslīpām acīm. Ceturtais bija Jo. Viņš sēdēja mazliet atstatu un sekoja katram sava drauga vārdam, jo bija stipri satraukts, tāpat kā draugs. Daudz kas bija atkarīgs no tā, vai Lūcijs pratīs pārliecināt šos trīs cilvēkus. Ideja, kas bija radusies viņu laboratorijas klusumā, pirmoreiz tika nodota atklātai apsprieša­nai. To cilvēku uzskatiem, kuri patlaban uzmanīgi klausījās Lūcijā, varēja būt izšķiroša nozīme.

Ko viņi domāja? Kurā svaru kausā viņi metīs visu savas autoritātes svaru? …

Sirmgalvis sēdēja nekustīgi. Muncijs bija sadrūmis un bungoja ar pirkstiem pa krēsla rokturi. («Viņš ir pret mums,» Jo domāja.) Mongolim līdzīgais cilvēks, neslēpdams sajūsmu, sekoja Lūcija vārdiem ar sa­springtu uzmanību. Viņa acis mirdzēja.