Viesis no bezgalības

— Mūsu sākotnējais uzdevums jums ir zināms, -— Lūcijs turpināja. — Pārbaudīt, vai ķermeņa šūnas var atdzīvoties pēc tik ilgstošas atrašanās pilnīgi sažu- vušā stāvoklī. Mēs bijām pārliecināti, ka var. Man nav jums jāskaidro, cik svarīgi zinātnei bija iegūt pierādījumus. Tieši tāpēc, ka tam bija milzīga prak­tiska nozīme, tika nolemts šos pētījumus turpināt. Jūs zināt, ka daudzi iebilda, motivēdami savu pro­testu ar cieņu pret cilvēku un viņa personisko brī­vību. Un jūs zināt, ka mums izdevās pierādīt savu uzskatu pareizību. Ne tikai pirms divtūkstoš gadiem miruša cilvēka ķermeņa šūnas, bet arī audi tagad dzīvo. Kad pirms trim gadiem, pēc sarunas ar astro­nomu Vladilenu, kurš nebūdams biologs, pamanīja to, kas stūrgalvīgi arvien paslīdēja garām mūsu uzmanī­bai, es izteicu savu ideju, mani biedri man tūlīt pie­vienojās. Pat Jo! Nedusmojieties, mans draugs! Vi­siem zināms, ka jūs reizēm ir grūti pārliecināt. Bet ari jūs gandrīz tūlīt pievienojāties. Viss mūsu kolek­tīvs sāka apzinīgi virzīt darbu pa jauno, vēl līdz ga­lam neapzināto ceļu. Būtībā nevienam pret mūsu ideju nebija iebildumu. Tā aizrāva visus. Jūs zināt, kāda tā bija. Izmantojot atdzīvojušās artērijas un vēnas, ievadīt smadzenēs preparātu VL-64, atdzīvināt smadzeņu šūnas, neizņemot smadzenes no galvas­kausa. īstenībā tas bija grandiozs eksperiments! Un nu, kad zinātnei radusies iespēja gūt milzīgu uzvaru, atskan balsis, kas saka: «Pietiek! Uzdevums paveikts, vajag ļaut dabai pabeigt tik sen aizsākto darbu.» Mums ieteic pārtraukt darbu un parādīt, kā viņi saka, nomirējam pēdējo godu, tas ir, iznīcināt tā ķer­meni. Mēs nevaram, mēs nedrīkstam tam pievieno­ties. Mēs esam sasnieguši vairāk, krietni vairāk, nekā cerējām sākumā. Ne tikai audi, bet arī viss organisms atguvis pašatjaunošanās spēju. Smadzenes no sažu­vušas matērijas piciņas kļuvušas par parastu sma­dzeņu vielu. Komisija, kurā ietilpst izcilākie Medi­cīnas institūta zinātnieki, atzinusi, ka rezultāti pār­spējuši gaidītos. Kāda ir atšķirība starp šo un dzīvu ķermeni? Tāda pati, kāda starp ikvienu tikko nomi­rušu un dzīvu organismu, — elpošanas un smadzeņu centralizējošās darbības trūkums. Organisms nedar­bojas kā vienots vesels. Taču parastam līķim nav asinsrites, tā audi ar katru mirkli sairst arvien vairāk un vairāk. Šeit tā nav. Asinis cirkulē normāli, tiesa, pagaidām vēl ne caur sirdi, bet mākslīgā ceļā. Taču tam nav izšķirošas nozīmes. Sirdi var atjaunot un likt tai strādāt, jo sirdsdarbība nav atkarīga no sma­dzeņu darbības. Tagadējā stāvoklī šis ķermenis var atrasties … neierobežotu laiku. Visi bija pārsteigti, kad to ieraudzīja. Cilvēks it kā guļ…

Lūcijs apstājās pie balustrādes malas un sāka iz­klaidīgi plūkāt vīnogulāju lapas. Plašo terasi pār­ņēma klusums, bija dzirdama tikai vienmērīga bangu čala. Lūcijs atkal ierunājās nepagriezdamies:

— Atlicis spert pēdējo soli. Iedarbināt sirdi, pie­spiest strādāt smadzenes un atjaunot elpošanu. Pār­vērst nāvi bezsamaņas stāvoklī, dziļā miegā. Bet pēc tam … uzmodināt mirušo. Starp citu, tas jau nav pa­reizi — ķermenis nebūs miris. Pirms divsimt gadiem lielais Vladilens ierosināja veikt tādu eksperimentu, bet viņam negadījās piemērots objekts. Mēs nesa­glabājam līķus. Neticams gadījums, ļoti reta veiksme devusi mums iespēju viskonsekventākajā veidā pa­veikt to, par ko sapņojušas vairākas zinātnieku pa­audzes. Un tagad nu saka: «Pietiek!» Bet kāpēc? «Aiz cieņas pret cilvēku,» mums atbild. Vājš arguments! Mums cenšas iegalvot: «Tas ir cietsirdīgi un neva­jadzīgi!» Bet ir taču bijuši un būs nejauši, pēkšņi, priekšlaicīgi nāves gadījumi. Tie izrauj no dzīves cilvēkus, kas būtu varējuši dzīvot ilgi. Kā gan var runāt, ka eksperiments nav vajadzīgs, ja tas izglābs cilvēku no nejaušas nāves draudiem, lai ari cik reta ir šāda nāve mūsu laikos?

Lūcijs pievērsās klausītājiem. Pēc to sejas izteik­smes viņš centās atminēt, kādu iespaidu atstājusi runa. Ar nepatiku Lūcijs domāja, ka viņam trūkst daiļrunāšanas talanta, kas tagad būtu tik vajadzīgs.

Viņš bija dziļi pārliecināts par savu taisnību, bet vajadzēja pārliecināt par to arī citus, un pirmkārt tos, kuri patlaban atradās viņa priekšā.

Kā to izdarīt? …

Muncijs uztvēra dēla skatienu un sarauca uzacis. Viņš ar pirkstiem sāka vēl stiprāk un biežāk bungot pa krēsla roku balstiem. Atklātā nevienprātība, kas bija lasāma tēva sejā, Lūciju sarūgtināja.

—   Tu, tēv, — viņš teica ar rūgtumu, — esi nostā­jies to priekšgalā, kuri mums saka «pietiek!». Kad es ierosināju veikt pirmo eksperimentu, lai atdzīvinātu šūnas, arī tad tu biji pret mani. Tāpēc tu arī tagad nevari atzīt, ka šis eksperiments ir liela zinātniska uzvara.

Muncijs atmeta atpakaļ lepno galvu. Likās, viņš asi atbildēs uz dēla vārdiem. Taču, apvaldījis uzliesmo­jušās dusmas, viņš ārēji mierīgi teica: