Viesis no bezgalības

—   Es runāju to, ko domāju. Es balstījos uz morāles un ētikas principiem. Vairākums, man par dziļu no­žēlu, pieņēma citu viedokli. Un tad mēs, palikuši ma­zākumā, arī to pieņēmām. Tāpēc nav jāpiemin biju­šais. Es no visas sirds priecājos par tavām sekmēm. Bet tagad runa ir gluži par ko citu. Tu saki, un tas ir absolūti pareizi, ka jums izdevies pilnīgi restaurēt ķermeņa sākotnējo izskatu un pat atjaunot tajā asins­riti, kas, protams, ir izcils zinātnisks sasniegums. Šai ziņā tev taisnība. Taču, par spīti visām jūsu pūlēm, tas tomēr ir līķis. Tāpēc man, un ne tikai man, bet ļoti daudziem, šķiet cietsirdīgi un nevajadzīgi atdot tam dzīvību. Tas, ko jūs jau esat sasnieguši, ir pil­nīgi pietiekami. Bet, ja jums tomēr nepieciešams no­vest'atdzīvināšanu līdz galam, tad to var izdarīt ar citu objektu, iepriekš saņemot piekrišanu no tā, kuru jūs gribat pēc nāves atdzīvināt. Kad pienāks mana nāves stunda, bet tā vairs nav tik tālu, es pirmais esmu ar mieru atdot savu ķermeni jūsu rīcībā. Taču šajā gadījumā jūs nevarat dabūt piekrišanu. Cilvē­kam, lai kas viņš būtu, lai cik izcils zinātnieks viņš būtu, nav tiesību rīkoties ar otru cilvēku bez tā pie­krišanas. Liekas, tas ir absolūti skaidrs. Rīkoties ar sevi var pats cilvēks vai visa sabiedrība kopumā.

Kamēr viņš runāja, iedegušais «mongolis» ar kāju nepacietīgi bungoja grīdu. Kad Muncijs apklusa un ar aizvērtām acīm atslīga pret krēsla atzveltni, it kā nevēlēdamies dzirdēt nekādus iebildumus, šis cilvēks līdzjūtīgi paskatījās Lūcijā un skarbā balsī teica:

—   Muncijs šo eksperimentu uzskata par nevaja­dzīgu, cietsirdīgu un, cik var saprast no viņa vār­diem, par neētisku. Vai es jūs pareizi sapratu?

—   Jā, pareizi, — Muncijs atbildēja, neatvērdams acis.

—    Kāpēc gan? Runāt par dižajiem personiskās brī­vības principiem ir ļoti skaisti, bet šajā ārkārtējā gadījumā pilnīgi neloģiski. Muncijs ierosina pabeigt šo eksperimentu ar citiem, dabiski mirušiem objek­tiem, iepriekš saņemot no tiem piekrišanu. Bet cil­vēki mūsdienās nemirst jauni. Tātad Lūcijam, Jo un viņu biedriem būtu jāveic vēsturē pirmais atdzīvinā­šanas eksperiments un jāmēģina atdzīvināt veca cil­vēka ķermeni. Tas tiešām būtu nevajadzīgs un pat, ja gribat, cietsirdīgs eksperiments. Tieši tāpēc Vladilens, kuru jūs, Lūcij, pieminējāt, nolēma atteikties no at­dzīvināšanas, bet nevis tāpēc, ka viņam nebija ob­jekta. Šādi objekti, kādus piedāvā Muncijs, būtu at­radušies. Taču atgriezīsimies pie mūsu strīda. Pie­ņemsim, ka nāve kādu nejauši pārsteigs jaunībā. Viņa piekrišanas tik un tā nebūs — tieši tāpēc, ka nāve būs nejauša, tātad arī pēkšņa. Nevar taču Lūcijs un Jo saņemt iepriekšēju piekrišanu no visiem cilvēkiem, kas dzīvo uz Zemes. Pat ja tas būtu iespējams, nav zināms, cik ilgi būtu jāgaida, kamēr tāds rets nāves gadījums radīsies. Ko tad darīt, — izejas nav? Pro­tams, tas nav pareizi — izeja ir! Un pats Muncijs to minēja. Ar cilvēku var rīkoties vai nu viņš pats, vai visa sabiedrība kopumā. Tie ir jūsu vārdi, Muncij, vai nav tiesa? Jums, Lūcij, jāgriežas pie visas cilvēces pārstāvjiem — pie Zinātnes padomes. Lai jūsu labo­ratorijā esošā cilvēka likteni izlemj visa planēta. Tā kā arī es esmu Padomes loceklis un manai balsij būs nozīme, apsolos balsot jums par labu. Citas izejas es neredzu.

—   Paldies, Josi! — Lūcijs saviļņots teica. — Man prieks, ka jūs mani saprotat.

—   Es jūs saprotu, Lūcij. Bet atļaujiet man atbildēt jūsu tēvam vēl uz vienu jautājumu. Iepriekš es gribu prasīt: vai jūs, Muncij, ticat, ka cilvēks, kas atrodas jūsu dēla laboratorijā, ir Dmitrijs Volgins?

—   Tas pilnīgi iespējams, — Muncijs atbildēja, pa­raustīdams plecus. — Bet kāds tam sakars ar strīda būtību?

—    Ir sakars, pie tam vistiešākais. Jūs tūlīt par to pārliecināsieties. Jūs teicāt, ka nav iespējams uzzināt eksperimenta objekta domas. Acīmredzot jūs neesat drošs, kādas tās būtu. Bet es tās zinu. Pirms divtūkstoš gadiem cilvēki mira jauni, daudz agrāk par dabiskās dzīvības robežas sasniegšanu. Nāve viņiem likās ne­taisnīgs un ļauns likteņa izsmiekls, tāpēc ka tā pie­nāca tad, kad pēc dabas likumiem vajadzēja būt tikai dzīves plaukumam. Mums ir darīšana ar cilvēku, kurš nomira daudz agrāk nekā varēja vēlēties mirt…

—   To mēs nevaram zināt, — Muncijs iebilda. — Dažreiz cilvēks ilgojas pēc nāves jaunībā.

—   Es tādu gadījumu nezinu.

—       Es domāju pagājušos gadsimtus, — Muncijs paskaidroja. — Tajā laikā dzīve ne vienmēr" bija laimīga un viegla.