Viesis no bezgalības

—    So iebildumu es nepieņemu, — Josi atteica. — Bet es to paredzēju un tāpēc jautāju, vai jūs ticat, ka tas ir tieši Dmitrijs Volgins. Viņš bija Padomju Savienības Varonis un tātad stiprs cilvēks ar lielu gribasspēku. Viņš nevarēja mazdūšīgi vēlēties nāvi kaut kādu personisku neveiksmju dēļ. Bez tam viņš bija jauns. Es atceros, Muncij, jūsu publicētos arhīva materiālus. Volgins nomira trīsdesmit deviņu gadu vecumā. Vai varēja vēlēties mirt cilvēks, kas bija tik maz dzīvojis? Es atbildu — nē un vēlreiz nē! Dabai vajadzēja protestēt pret tik pāragru galu. Esmu pil­nīgi pārliecināts: ja mēs varētu Volginam pajautāt, tad viņš dotu piekrišanu.

Visvecākais no sarunu biedriem, kas līdz šim bija tikai klausījies, sacīja mierīgā, klusā balsī:

—    Es varu papildināt Josi argumentus ar šādu domu. Cilvēks, par kuru ir runa, nomira lielajos cīņas gados par pasaules pārveidošanu — gados, kad cil­vēces briesmīgā pagātne cīnījās pret tās gaišo nā­kotni. Viņš bija cilvēks, kurš dzīvoja pirmajā sociā­listiskajā valstī, kas lika pamatus mūsu pasaulei, kurā mēs dzīvojam nu jau gandrīz divtūkstoš gadu. Iedo­māsimies sevi viņa vietā. Viņš cīnījās par nākotni, cīnījās pašaizliedzīgi, citādi viņš nebūtu varonis. Pat ja tas nebūtu Dmitrijs Volgins, arī tad būtība nemai­nās. Vai viņš nebūtu vēlējies redzēt šo nākotni savām acīm? … Es uzskatu, ka Lūcijam, Jo un viņu domu­biedriem ir taisnība. Eksperiments jānobeidz.

Muncijs piecēlās. Likās, ka viņš grib aiziet. Viņš taču bija palicis viens, visi klātesošie izteicās pretī. Tomēr viņš savaldījās.

—   Es nepiederu pie stūrgalvīgajiem, — Muncijs teica, — un vienmēr esmu ar mieru atzīt savu kļūdu. Taču pagaidām man nav ko atzīt. Iespējams, ka man nav taisnība, nezinu. To rādīs nākotne. Mani uzskati atšķiras no jūsējiem. Es domāju par to šausmīgo trie­cienu, ko pārdzīvos šis cilvēks, ja Jo un Lūcijam izdosies veiksmīgi pabeigt savu eksperimentu. Viņš atradīsies citā, pilnīgi svešā pasaulē, laika bezgalības atrauts no visa, kas bijis dārgs. Un viņš jutīsies bez­gala vientuļš. Viss apkārtējais būs nepazīstams un nesaprotams. Mēs nezinām, vai viņam bija ģimene, bērni, tuvinieki. Droši vien bija. Visi tie viņam no­mirs vienā mirklī. Tās ir lielas sāpes. Man saka, — Muncijs turpināja, neskatīdamies ne uz vienu no sarunu biedriem, — ka viņam vajadzētu vēlēties re­dzēt savām acīm to pasauli, par kuru cīnījās un mira viņa paaudze. Bet ziņkāres apmierināšana vien neat­svērs viņa traģisko vietulību starp cilvēkiem, kuri viņu nesapratīs un kurus viņš pats nesapratīs. Es esmu vēsturnieks. Es labi zinu pagātnes cilvēku psi­holoģiju un to, cik stipri viņi atšķīrās no mūsu laika­biedriem. Es gandrīz nešaubos, ka šajā jautājumā uz­varu gūs jūsu viedoklis, un ļoti to nožēloju. Tāpat es nešaubos, ka eksperiments izdosies, jo zinu, cik va­rena ir zinātne.

Muncijs apklusa, bet neviens viņam neiebilda, un, brīdi šaubījies, pabeidza, pievērsdamies tieši dēlam:

—   Tu vari būt mierīgs, Lūcij. Mans viedoklis ne­uzvarēs, un jūs, diemžēl, sasniegsiet to, ko gribat. Mani uzskati radušies, izpētījot pagājušos gadsimtus, un tajos dalīties var tikai tas, kas dziļi izpratis pagāt­nes cilvēku dzīvi un dvēseles pasauli. Atceries manus vārdus. Pienāks diena, kad cilvēks, ko jūs būsiet at­devuši jaunai dzīvei, sagādās jums prieku, jo tas būs liels zinātnes sasniegums, bet pienāks arī cita diena, kad tas pats cilvēks, nomocījies un dvēselē tukšs, jums pārmetīs.

Tad bez mazākās svārstīšanās Muncijs apgriezās un straujiem soļiem atstāja terasi.

—   Jūsu tēvs, — Josi teica, — maldās, bet viņš to dara ar lielu atklātību. Jūs atlidojāt, lai pārliecinātu viņu nostāties jūsu pusē, taču baidos, ka tas nav izde­vies. Nākamajās debatēs Muncijs būs jums un Jo ļoti bīstams pretinieks.

Lūcijs neko neatbildēja. Viņš stāvēja, galvu nodū­ris, dziļās pārdomās, un šķita pat nedzirdam, ko Josi viņam saka.

—   Jā, tā tas ir, — drauga vietā atbildēja Jo.

Arī sirmgalvis piecēlās no krēsla, gatavodamies aiziet.

—   Muncija vārdiem, — viņš ierunājās, — man šķiet, ir zināms pamats. Šis jautājums prasa ne tikai Padomes locekļu, bet arī visu cilvēku vis­saspringtāko uzmanību. Es jums ieteiktu padomāt par to, kas,šeit tika runāts. Iedomājieties, ja nu Muncijam būs taisnība. Atdot cilvēkam dzīvību, lai sagādātu viņam ciešanas .. . nē, tas ir absudrs!

—   Kāpēc jūs ierosināt padomāt tikai viņiem abiem? — Josi strauji pietrūkās kājās. — Visai Zemei jāizšķir šis jautājums. Muncija vārdi, lai cik tie bija daiļrunīgi, mani nepārliecina.

—   Jā, — teica Jo, •— nekas cits neatliek — jāgrie­žas pie Padomes. Tā var strīdēties bez gala, un es paredzu, ka šis strīds kļūs bezgalīgs, ja Padome to neizbeigs.

Pēc sešus gadus ilga eksperimenta ar Dmitriju Vol­ginu, kas bija nomiris gandrīz pirms divtūkstoš ga­diem, zinātniekiem reāli izvirzījās jautājums par dzī­vības atdošanu mirušajam.

Ziņojumi, kas par to tika plaši publicēti, saviļņoja visu Zemi.