Viesis no bezgalības

Vēl nekad par tamlīdzīgām lietām nebija runāts kā par pašreizēju praktisku uzdevumu, un pat trīsdesmit devītā gadsimta cilvēki, pieraduši pie zinātnes un tehnikas brīnumiem, bija pārsteigti par šā nodoma drosmīgumu.

Tomēr nevienam neradās šaubas par šā eksperi­menta iespējamību. Ja jau izcilākie zinātnieki to ieteic, tad tas nozīmē, ka viņu rīcībā ir pietiekami daudz līdzekļu, lai šo ārkārtējo eksperimentu sekmīgi veiktu. Neskaidrs bija tikai tas, vai Muncija apgalvo­jums, ka pretēji savai gribai atdzīvinātais cilvēks būs dziļi nelaimīgs, ir pareizs vai ne.

Sevišķi spēcīgu iespaidu uz cilvēkiem atstāja hipo­tēze, ka Volginam (vai arī kas viņš būtu) bijusi ģi­mene, bērni, mīļi draugi un radinieki, kuri viņam it kā nomirs vienā mirklī, nomirs visi līdz pēdējam. Tas tiešām varēja kļūt par cēloni smagai traģēdijai, un cilvēkiem, kas bija pieraduši pie savstarpējas mīles­tības un rūpēm, šī doma iedvesa šausmas.

Muncijam, kas bija pārliecināts par savu taisnību, izdevās ietekmēt ļaužu prātus un pagaidām gūt uz­varu pār savu galveno oponentu — Josi, kurš bija uzņēmies Lūcija un Jo projekta aizstāvja lomu.

Protesta balsu bija tik daudz, ka nevarēja būt ne runas par eksperimenta patvaļīgu turpināšanu bez visu Zemes iedzīvotāju piekrišanas.

Tajā laikā vairs nepastāvēja nekāda administratīva vara, visas valsts pārvaldes formas sen bija atmiru­šas, un vienīgie autoritatīvie orgāni, ka^ saskaņoja nobriedušos jautājumus un plānošanu, bija Zinātnes padome un Tehnikas padome. To lēmumus parasti pieņēma bez ierunām un uzskatīja par visas cilvēces lēmumiem. Šo padomju locekļi bija izcili zinātnieki un slaveni inženieri.

Pie Zinātnes padomes arī griezās Lūcijs un Jo ar lūgumu izskatīt un izlemt jautājumu par Volgina at­dzīvināšanu.

Pirms sēdes izraisījās ilgstoša un dedzīga diskusija.

Domas dalījās.

Vieni atbalstīja projekta autoru viedokli un pierā­dīja, ka zinātnes interesēs jāriskē sagādāt cilvēkam ļaunu. Viņu argumenti galu galā reducējās uz patie­sību, kas ir tikpat veca kā pasaule: mērķis attaisno līdzekļus.

Otri, kas pievienojās Muncija domām, uzskatīja, ka veikt šādus eksperimentus bez paša objekta pie­krišanas nav tiesību nevienam un ka nekādi zināt­niski vai citi apsvērumi nevar attaisnot brīvas gribas apspiešanu. Visā pēdējo pusotra tūkstoša gadu ilgajā cilvēces vēsturē nebija bijis neviena gadījuma, kad kāds būtu rīkojies ar citu cilvēku bez tā piekrišanas.

«Kas devis tiesības Lūcijam vai arī citam ievēro­jamam zinātniekam,» runāja un rakstīja šie cilvēki, «savas zinātnes interesēs graut nesatricināmos sabied­rības likumus? Tā var atgriezties pie aizvēsturiskajiem laikiem, kad cilvēks ekspluatēja cilvēku.»

Josi, kurš bija galvenais Lūcija piekritējs, uz to atbildēja, ka mēdz būt gadījumi, kad jālauž ierastie priekšstati. Tagadējās sabiedrības likumus nedrīkst piemērot pašreizējiem ārkārtējiem apstākļiem bez būtiskām korektivām. Cits jautājums, kā cilvēks pats uztvers savu atdzimšanu. Josi dedzīgi centās pierādīt, ka nekāds ļaunums netiks nodarīts.

—   Ģimene un mīļotie draugi? Jā, tas ir nopietns arguments. Bet cilvēkam ir saprāts. Volgins sapratīs, ka viņš pats ir nomiris agrāk nekā viņa tuvinieki un draugi.

Muncija apgalvojumu, ka cilvēks, atrazdamies vi­ņam svešā pasaulē, jutīsies ļoti vientuļš, Josi arī kri­tizēja.

—   Par kādu vientulību var būt runa mūsu pasaulē, kur visa cilvēce ir viena draudzīga ģimene? Vai gan visi cilvēki nesagaidīs atnācēju no laika bezgalības kā mīļotu dēlu vai brāli? Ieraudzīt savām acīm nākot­nes pasauli (mūsu pasaule taču Volginam būs nākot­nes pasaule), kas gan var būt, vilinošāk? Atcerieties, Volgins nomira trīsdesmit deviņu gadu vecumā. Ko gan citu, izņemot kvēlu pateicību, var sagaidīt Lūcijs un Jo no cilvēka, kas miris tik pāragri un kam viņi būs atdevuši dzīvību?

Vēl nekad cilvēka psiholoģija nebija apspriesta ar tādu interesi. Sen nebija izvirzījies jautājums, kas tik ļoti būtu nodarbinājis burtiski visu Zemes cilvēku prātus. No Venēras, no Marsa un citām planētām ziņoja, ka arī tur dedzīgi apspriež visus «par» un «pret». Vienīgi tie, kas atradās kosmiskajā lidojumā, tālu no Saules sistēmas, palika neiesaistīti šai vispa­saules disputā.

Lēmumu gaidīja ar milzīgu nepacietību. Visi sa­prata, ka tikai Zinātnes padome var izbeigt strīdu, kas, kā jau teica Jo, draudēja kļūt bezgalīgs.

Abas puses stūrgalvīgi palika pie sava.

Sēdes dienā grandiozā zāle, kas bija paredzēta seš­desmit tūkstošiem cilvēku, bija tā pārpildīta, ka ne­varēja uzņemt visus, kas vēlējās personiski piedalī­ties tik neparasta priekšlikuma apspriešanā. Bija zi­nāms, ka gatavojas uzstāties daudzi izcili zinātnieki, un, lai gan viņus varēja redzēt un dzirdēt, neizejot no mājas, visiem nezin kāpēc gribējās redzēt un dzirdēt tos tieši šeit.

Jo ne par ko nešaubījās. Viņš bija pilnīgi pārlieci­nāts, ka viņiem ir taisnība, un tāpēc nešaubījās par to, kāds lēmums tiks pieņemts. Viņš ieradās uz sēdi lieliskā garastāvoklī.

Toties gluži citādā noskaņojumā bija Lūcijs.