Viesis no bezgalības

Saruna par zvaigzni atkal uzvēdīja domu, kas Vol­ginu sen interesēja, — kā tagadējie cilvēki uztver Padomju Savienības Varoņa nosaukuma piešķiršanu viņam? Naidu viņi nepazina, karš bija kļuvis par senu nostāstu. Visi cilvēki izturējās cits pret citu kā brāļi. Nogalināt cilvēku — viņu acīs tam vajadzēja būt kaut kam neiedomājamam. Bet viņš, Volgins, taču bija iznīcinājis vairāk nekā četrsimt cilvēku! Vai

Lūcijs, Jo, Mērija spēja saprast skaudro nepiecieša­mību, kas viņu spieda to darīt?

—   Es sen gribēju jautāt, — viņš teica, — vai jums neliekas briesmīgs tas iemesls, kāpēc mani apbalvoja ar šo zvaigzni?

—   Briesmīgs? — Jo brīnījās. — Nē, itin nemaz. Lielais Tēvijas karš, kas notika Komunistiskās ēras pirmajā gadsimtā, bija tavai zemei taisnīgs karš. Un tam bija milzīga nozīme visā turpmākajā cilvēces vēsturē. Mēs zinām un saprotam visu, kas toreiz no­tika. Tu un tāpat daudzi citi, visa jūsu tauta ne jau aiz laba prāta ķērās pie ieročiem. Jums nebija citas izejas kā tikai iznīcināt iebrucējus. Un cilvēks, kas piedalījies šai karā, turklāt vēl ļoti aktīvi, mums ir jo dārgāks.

—   Tajā ziņā, ka tu esi tieši tāds cilvēks, — Lūcijs piebilda, — mums ir veicies.

—   Nu, ar mani jums nav sevišķi veicies, — Vol­gins pasmaidīja. — Būtu daudz labāk, ja manā vietā bijis kāds zinātnieks.

—   Ģērbies taču! — Lūcijs teica. — Mērija un Vla­dilens tevi gaida.

Volgins ātri apģērbās. Paņēmis rokā jostu, kas, kā viņam nupat teica, bija antigravitācijas josta, viņš brīnījās, ka nejūt šā auduma gabala tieksmi pacel­ties augšā. Jostai taču vajadzēja atgrūsties no Zemes, nevis pievilkties pie tās? . ..

—   Kāpēc tā nepaceļas gaisā, — Volgins jautāja, — kad nav aplikta cilvēkam?

—   Tāpēc, ka nav aiztaisīta aizdare, — Lūcijs atbil­dēja.

Viņš izņēma Volginam no rokam jostu un aiztai­sīja aizdari. Josta rāvās uz augšu, bet Lūcijs to neizlaida no rokām. Bija skaidrs, ka, atstāts savā ziņā, auduma gabals būtu acumirklī uzlidojis līdz griestiem.

—    Pēc noņemšanas nekad netaisi to ciet, — Lūcijs paskaidroja.

Atvienojis jostas galus, viņš pasniedza to Volgi­nam.

—   Vai tas nav briesmīgi?

Jo un Lūcijs iesmējās.

—    Tu jutīsies neparasti viegli, — Jo sacīja, — bet drīz pieradīsi. Tu redzēsi, ka nogurumu sajutīsi krietni retāk.

Pārvarēdams instinktīvās bailes, Volgins aplika sev jostu.

Līdzko viņš to bija izdarījis, visu ķermeni pārņēma apbrīnojama viegluma sajūta. Josta manāmi pacēla viņu uz augšu, bet ne tik daudz, lai kājas neskartos pie grīdas. Rokas it kā zaudēja svaru.

Šai brīdī viņš saprata, kāpēc visi apkārtējie cilvēki staigā tik apbrīnojami viegli. Līdz tam viņš nekādi nebija varējis izprast, kāpēc tik liela auguma un līdz ar to diezgan smagi cilvēki var kustēties tā, it kā Zemes pievilkšanas spēka nemaz nebūtu.

—    Man šķiet, — viņš teica, — ka es tūlīt uzlēkšu līdz griestiem.

—    Nē, — Jo nopietni atbildēja. — Josta samazina tava ķermeņa augšējās daļas svaru divas reizes. Daži cilvēki nēsā jostas, kuru iedarbības koeficients ir viens pret trīs, viens pret četri un pat — viens pret pieci. Bet tev sākumam pietiks ar viens pret divi..

Bet kā jostas nēsāšana ietekmē ķermeņa iekšējo orgānu, piemēram, sirds darbību?

—       Tikai pozitīvi. Sirdij ir daudz vieglāk. Bez šīm

jostām mūsu zinātnei būtu bijis daudz grūtāk paga­rināt cilvēka mūžu līdz divsimt gadiem.

Viņi atgriezās ēdamistabā. Volginam likās, ka viņš pie katra soļa palecas, un tāpēc jautāja Vladilenam, vai tas tā ir.

— Itin nemaz, — Vladilens atbildēja. — Tu ej tāpat kā visi.

2.

Atomlidmašīna tuvojās Ļeņingradai.

Ar satraukumu Volgins raudzījās caur mašīnas caurspīdīgo sienu uz miglainā dūmakā tīto tālo ap­vārsni.

Iepriekšējā dzīvē viņam daudz reižu bija nācies braukt uz dzimto pilsētu ar vilcienu, lidot ar lidma­šīnu, un arvien viņš, tuvojoties tai, izjuta satrau­kumu. Tā bija arī tagad, tikai viņš uztraucās daudz vairāk.

Volginam arvien likās, ka šai diženajai pilsētai nav citas līdzīgas uz Zemes.

Ļeņina pilsēta! Oktobra revolūcijas šūpulis! Cik tuvi un saprotami Volginam bija šie vārdi…

Vai tagadējie cilvēki saprot Ļeņingradas nozīmi? Ko izsaka viņiem šis lepnais vārds?

Varbūt viņu uztverē pilsēta Ņevas krastā ne ar ko neatšķiras no citām? Varbūt divi gadu tūkstoši izdzēsuši atmiņas, kas Volginam saglabājušās tik spilgtas? …

Nē, tā tas nebija!

Volgins izdzirda, kā Mērija saka Vladilenam:

—   Sen neesmu šeit bijusi. Vai nav tiesa, ka, tuvo­joties Ļeņingradai, pārņem sevišķas jūtas?

—   Jā, — Vladilens atbildēja. — Un tas ir pilnīgi saprotams. Tieši šeit tika likti pamati cilvēces vēs­turei.

—   Pēdējo divu gadu tūkstošu vēsturei.

—   Ak! Viss, kas bijis pirms Lielās revolūcijas, man liekas viena vienīga tumsa. Šeit iedegās pirmais gais­mas stars.

—   Un cik spoži šī gaisma iedegusies tagad, — Vol­gins piebilda.