Viesis no bezgalības

«Gadu starpība» Volginu nemulsināja. Viņš bija atgriezušos kosmonautu tēvtēvu priekštecis, bet uz­skatīja tos par saviem laikabiedriem.

Citādi arī nevarēja būt. Salīdzinājumā ar trīsdesmit devītā gadsimta cilvēkiem viņi bija gandrīz vienos gados.

Volgins jau zināja no galvas visu divpadsmit kos­monautu vārdus, tēva vārdus, uzvārdus, profesiju un īsu biogrāfiju. Visjaunākais no viņiem, Vsevolods Križevskis, bija dzimis deviņdesmit astoņus gadus vēlāk nekā Volgins. Grāmatā, kuru Lūcijs viņam sa­gādāja, bija ievietotas Vtorova, Kotova, Ozerova un Staņislavskas ģīmetnes. Stundām ilgi Volgins lūkojās viņu sejas pantos. Tie bija cilvēki, kas visādā ziņā līdzinājās viņam pašam. Viņi atšķīrās no tagadējiem cilvēkiem tāpat kā Volgins.

Pārējie «Ļeņina» komandas locekļi bija nofotogra­fēti grupā. Šī fotogrāfija laika gaitā bija izbālējusi, un sejas nevarēja labi saskatīt. Taču minētie četri uzņēmumi bija saglabājušies labi. Volgins palūdza šīs ģīmetnes pārfotografēt — grāmatu vajadzēja at­dot atpakaļ arhīvam. Viņa lūgumu izpildīja nekavē­joties. Un viņš saudzīgi glabāja šīs četras fotogrāfijas.

Volgins jau bija iemīlējis šos cilvēkus, kas atnā­kuši, lai dalītos ar viņu vientulībā. Tagad Volgins vairs nav viens. Tagad ir biedri, kas sapratīs viņu vienmēr un visos jautājumos.

Viņš bija laimīgs.

Vēsts, ka uz Zemes atgriezies kosmosa kuģis «Ļe­ņins», pienāca tajā pašā dienā, kad Volgins bija no­domājis atstāt Ļeņingradu un turpināt apceļot Zemi. Tagad par to nevarēja būt ne runas. Kosmonauti, kas patlaban atradās uz Ganimēda, bez šaubām, gribēs iepazīties ar pārmaiņām, kādas notikušas uz Zemes lidojuma laikā, un to viņi varēs darīt kopā ar Volginu.

Lūcijs ieteica braukt uz kosmodromu divdesmit tre­šajā no rīta. Ar atomlidmašīnu viņi tur nokļūtu pus­otras stundas laikā. Taču Volgins uzstāja, ka jāizlido divdesmit pirmajā, motivēdams savu rīcību ar to, ka vēlas redzēt jauno Sahāru, vēlas aplūkot to mierīgi, nesteigdamies.

Starp citu, vārdu «Sahāra» lietoja tikai viņš viens. Šis nosaukums jau sen bija aizmirsts.

Īstenībā bijušais milzu tuksnesis Volginu gandrīz nemaz neinteresēja. Viņš nespēja domāt ne par ko citu kā vienīgi par gaidāmo tikšanos ar laikabied­riem. Uz kosmodromu viņu vilka mokoša nepacietība.

Kopā ar Volginu uz Āfriku devās arī Lūcijs. Kaut gan viņš bija aizņemts ļoti svarīgā darbā, tomēr Zinātnes padomei un Tehnikas padomei pilnā sastāvā vajadzēja sagaidīt atbraukušos kosmonautus. Tas jau sen bija kļuvis par tradīciju. Kosmodromā sapulcē­sies visi izcilākie Zemes zinātnieki. Nebūs tikai divu no viņiem — Muncija un vēl viena arheologa.

Kopā ar Volginu lidoja arī Sergejs, Mērija un Vla­dilens.

Izlidošanas dienā Sergejs ieradās pie mājas piec- padsmitvietīgā atomlidmašīnā.

—   Kāpēc tik liela? — Volgins brīnījās.

—       Tāpēc, ka kosmonauti, bez šaubām, negribēs no tevis šķirties, — Lūcijs atbildēja. — Man ziņoja, ka viņi esot ļoti satraukti un iepriecināti par gaidāmo tikšanos. Ne mazāk kā tu pats. No viņiem vairāk nekā puse dzimusi un augusi Ļeņingradā. Tu viņus sagaidīsi un atvedīsi šurp.

—   Šī māja ir par mazu.

—   Jums sagatavos citu.

Volginā šie vārdi neizraisīja izbrīnu. Viņš jau bija pieradis, ka apmainīt mājas ir pavisam vienkārši. Savu jautājumu viņš bija izteicis mehāniski.

Ikvienā apdzīvotā vietā bija vairāk ēku nekā ne­pieciešams. Šā laikmeta raksturīga iezīme bija pār­pilnība vienmēr un visās lietās.

Lai gan Volgina domas pilnīgi aizņēma cilvēki, ar kuriem drīz vien vajadzēja tikties, viņu tomēr neva­rēja neieinteresēt tas, kas pavērās skatienam tajā vietā, kur kādreiz bija atradusies Sahāra.

Kad atomlidmašīna, lidojot nelielā augstumā, lēnā gaitā devās no Vidusjūras krastiem dziļāk iekšā kon­tinentā, Volgins, acu nenovērsdams, ar pieaugošu izbrīnu aplūkoja apvidu.

Viņš zināja, ka lejā plešas Sahāra, taču grūti bija tam ticēt.

Tuksnesis bija izzudis bez pēdām. Neauglīgā smil­tāja vietā auga biezs tropu mežs. Lejā bezgalīgi tālu stiepās tumšzaļš paklājs.

Jau divdesmitajā gadsimtā cilvēki apūdeņoja tuk­snešus, izrokot tajos kanālus. Šeit kanālu nebija. Atomlidmašīna lidoja pāri upēm, īstām, platām upēm. Kā tās šeit bija radušās?

Lielas pilsētas ar modernām ēkām, milzums atom­lidmašīnu, visplanētas enerģētiskās sistēmas augstie

masti — viss bija tāpat kā Eiropas centrā. Sahāra bija pārvērtusies par biezi apdzīvotu ziedošu zemi.

Volgins pilnā mērā varēja novērtēt cilvēka spēku un varenību: cik apbrīnojami tas bija pārveidojis lielāko tuksnesi uz Zemes.

—   Tas atstāj spēcīgu iespaidu, — viņš teica. — Visvairāk mani pārsteidz upes. Kur tās rod savu sākumu?

—   No iekšējām jūrām, atbildēja Mērija, kas sēdēja viņam blakus. — Āfrikā ir daudz mākslīgo ūdenskrātuvju. Ūdens līmeni tajās uztur, uz šejieni novirzot neizmantotos nokrišņus. Pārpalikumi satek Vidusjūrā, Atlantijas un Indijas okeānā.

—   Šo pārpalikumu acīmredzot' ir ļoti daudz, — Volgins piebilda. — Upes ir platas un ūdeņiem bagātas.

—   Atmosfērā arvien ir daudz mitruma. Sevišķi ekvatoriālajā joslā.

—   Vai tu esi šeit bijis kādreiz agrāk? — Vladilens jautāja.