Viesis no bezgalības

—   Nē. Bet es daudz reižu esmu redzējis tuksnesi fotogrāfijās un uz kinoekrāniem. Apbrīnojama pār­maiņa!

—   Man arvien ir žēl, — Vladilens nopūtās, ■— ka nav palicis vairs ne stūrīša tuksneša. Šeit taču bijusi manu senču dzimtene.

—   Bet vai arābu tautas vēl ir?

—   Protams. Taču tās tagad maz atšķiras no visām pārējām. Es, protams, runāju par balto rasi. Bet, ja runājam par dzīves apstākļiem, tad tie visur uz Zemes ir vienādi. Esmu daudz lasījis par savu senču dzīvi, — Vladilens turpināja, kā Volginam likās, ar skumjām balsī, — par tuksneša klejotāj tautām ar to kamieļiem

un straujajiem zirgiem. Šīs dzīves romantika izzudusi uz visiem laikiem.

—   Es gribētu tevi redzēt zirgā, tērpušos baltā ap­metnī, — Volgins iesmējās.

Vladilens neatbildēja.

«Cik stipra tomēr ir asiņu balss,» Volgins ncDdo- māja.

—   Tu uzsvēri, ka runā par balto rasi, — viņš sa­cīja. — Vai tas nozīmē, ka arī melnā un dzeltenā rase ir saglabājusies?

—   Vai tad . varētu būt citādi tik samērā īsā laika sprīdī? — Lūcijs atbildēja Vladilena vietā. — Cilvēku ar jauktām asinīm kļūst arvien vairāk un vairāk, taču pilnīga rasu izzušana vēl ir nākotnes jautājums. Pienāks laiks, kad visi Zemes iedzīvotāji pēc tipa būs vienādi, bet, jnanuprāt, ne tik drīz. Es ieteiktu tev iepazīties ar Āfrikas un Dienvidaustrumāzijas pamat­iedzīvotājiem. Visur tu redzēsi vienādu civilizāciju, taču viegli saskatīsi seno kultūru, kas atšķiras no Eiropas un Amerikas kultūras. Pie mums tagad ir viena tauta, taču bijušās nacionālās atšķirības vēl stipri manāmas. Agrāko savrupo tautu kultūras pa­mazām saplūst, taču šis process vēl nepavisam nav beidzies.

—• Mans jautājums droši vien šķitīs naivs, — Vol­gins teica. — Man gribas zināt, vai starp Zinātnes padomes un Tehnikas padomes locekļiem ir, teiksim, arī melnās rases pārstāvji?

—   Tagadējais Tehnikas padomes priekšsēdētājs ir nēģeris, — Lūcijs atbildēja.

—   Vai priekšsēdētājus ievēlē uz noteiktu laiku?

—   Tehnikas padomē jā. Tas nepieciešams, lai visi inženierdarbi uz planētas ritētu saskanīgi. Bet pie mums, Zinātnes padomē, priekšsēdētāju ievēlē katrā sēdē.

— Maz es vēl pazīstu jūsu dzīvi, — Volgins pie­bilda.

Lūcijs pasmaidīja.

Nelielā ātrumā viņi lidoja virs Sahāras jau apmē­ram trīs stundas. Beidzot pie apvāršņa parādījās ceļa mērķis — Kosmogradas pilsēta.

Volgins jau bija redzējis daudzas tagadējās pilsē­tas un pieradis pie to ārējā izskata. Nami nestiepās uz augšu, tie, kā parasti, bija zemi un atradās tālu cits no cita. Tāpēc jo brīnumaināka likās Kosmo- grada.

Milzīgā lokā pacēlās debesskrāpji un ietvēra līdzenu, gludu laukumu, ko viscaur klāja kāds asfal­tam līdzīgs segums. Šis laukums arī bija kosmodroms, kur nolaidās tālo reisu zvaigžņu kuģi. Katrs nams bija četrsimt vai piecsimt metru augsts. Likās, ja pie debesīm būtu mākoņi, tad šo namu jumtiem vaja­dzētu paslēpties tajos. Dīvaina un neparasta arhitek­tūra! Nevarēja pateikt, cik stāvu ir vienai vai otrai ēkai. Logu parastajā izpratnē te nebija. Stikla un metāla joslas mijās cita ar citu, reizēm horizontālā, reizēm vertikālā virzienā. Šo joslu nozīmi bija grūti izprast. Dažas mājas bija pilnīgi caurspīdīgas, citas turpretim izskatījās kā viens blīvs būvķermenis. Di­vām vai trim bija caurspīdīga lejasdaļa un necaur­spīdīga augšdaļa; tas radīja dīvainu iespaidu, it kā puse mājas karātos gaisā. Visur pacēlās slaidi masti, kuru virsotnes aizstiepās tik augstu, ka tās nevarēja saskatīt. Volgins nolēma, ka šie masti noder starppla­nētu sakariem.

>— Cik dīvaina pilsēta! — viņš brīnījās.

•— Jā, tā nepavisam nav parasta pilsēta, — Mērija pievienojās. — Kosmograda uzcelta ļoti sen. Toreiz domāja, ka kosmosa kuģu komandieriem jāsaskata nolaišanās vieta no tālienes.

—   Ne jau gluži tā, Mērij, — Lūcijs iebilda. — Tur bija cits iemesls. Es tev vēlāk pastāstīšu, kas par lietu, — viņš piemetināja, pievērsdamies Volgi­nam, — un tu sapratīsi, kāpēc pilsēta ir tieši tāda. Kosmogradas arhitektūra nav Zemes arhitektūra.

—   Nav Zemes arhitektūra?

Lūcijs pamāja ar galvu.

—   Tā ir, — viņš teica. — Bet mēs esam jau atli­dojuši. Atliksim sarunu uz piemērotāku brīdi.

Atomlidmašīna nolaidās uz kādas mājas jumta. Tas bija milzīgs laukums, uz kura jau atradās vairākas citas atomlidmašīnas.

—   Šinī mājā, — Sergejs paskaidroja, — atrodas viena no Kosmonautikas institūta filiālēm. Viņi lū­dza, lai tu apmestos šeit. Vai tev nav iebildumu?

—   Protams, nav …

Atbraucējus sagaidīja četri cilvēki. Viens no vi­ņiem bija pusmūža, trīs pavisam jauni. Sagaidītāji sasveicinājās ar Volginu gluži tāpat kā ar viņa pa­vadoņiem — laipni un bez jebkādas ziņkārības izpausmes.

Viesus aizveda uz viņiem paredzētajām istabām, kas atradās pašā augšējā stāvā. Arī tas bija uzmanī- nības pierādījums: nevajadzēja tālu iet vai braukt ar liftu, lai nokļūtu līdz savai atomlidmašīnai.

Jau lidojot, Volgins bija ievērojis, ka šās mājas augšējai daļai trūkst logu. Taču iekšpusē viss, izrā­dās, bija saules gaismas pieliets.