Viesis no bezgalības

Ļeņingradas mājā tā sienas daļa, kas saskārās ar grīdu, vienmēr palika necaurspīdīga. Šeit bija citādi. Visa siena no grīdas līdz griestiem it kā nemaz ne­eksistēja. To nevarēja saskatīt, lai arī kā gribētu.

Palicis viens, Volgins piegāja pie šīs «sienas». Bija tāds iespaids, ka viņš atrodas laukuma malā, kurš karājas puskilometra augstumā virs zemes. Nepatī­kams reibonis piespieda tūlīt atvirzīties atpakaļ.

Viņš pastiepa roku un pieskārās neredzamajai vir­smai. Tur bija siena, un tā šķira viņu no bezdibeņa.

Volgins ievēroja, ka nejūt Āfrikas tveici. Istabā bija pat vēsi. Acīmredzot stikls vai kāds cits mate­riāls, no kura gatavota siena, nelaida cauri saules siltumstarus.

Volginam jau bija labi pazīstama jaunā gadsimta biotehnika. Viņš bez grūtībām lika sienai mazliet satumst. Un atkal varēja redzēt atšķirību starp šo namu un to, kurā viņš dzīvoja Ļeņingradā. Tur siena satumsa visa uzreiz, šeit zeltaina krēsla sāka lēnām virzīties uz augšu no grīdas. Kad tā bija pārklājusi sienu viena metra augstumā, Volgins šo procesu apturēja.

Tagad istaba izskatījās parastāka.

Viņš vērīgi aplūkoja tās iekārtu.

«Kosmogradas arhitektūra nav Zemes arhitek­tūra,» — Lūcijs bija teicis.

Acīmredzot tas attiecās ne tikai uz arhitektūru, bet arī uz mājas iekšējo iekārtu. Grīda, griesti, sienas (izņemot ārējo) nelikās līdzīgas tām, kādas Volgins bija pieradis redzēt. Šķita, ka tās būtu no porainas masas, stingras un elastīgas. Grīda, sperot soli, ma­nāmi iegrima. Tā atgādināja ļoti biezu paklāju.

Griestu un sienu krāsa bija pilnīgi vienāda — bāli dzeltena. Grīda — tumšpelēka.

«Neglīti!» Volgins nodomāja.

Mēbelē jums vispār bija tāds pats kā visur, tikai katram priekšmetam piemita nepierasts apveids. Galdi, krēsli, guļvieta — viss bija kaut kāds savādāks, svešāks. No visa vēdīja citāds priekšstats par skais­tumu un ērtībām. Acīs dūrās dīvaini lauzītās līnijas, krāsojums izskatījās pārāk spilgts, krāsu sakopojums bija nepatīkams.

«Jā,» Volgins noteica pie sevis, «visa šī iekārta nav Zemes iekārta. Bet kāda gan ir tās izcelsme?»

Viņš zināja, ka Saules sistēmā nav planētas, ko ap­dzīvotu augsti attīstītas būtnes. Tātad šī iekārta bija kādas citas, citā planētu sistēmā ietilpstošas pasaules dzīvokļa iekārtas kopija.

Pats fakts, ka pastāv sakari ar citām cilvēcēm, Vol- ginā vairs nevarēja izraisīt izbrīnu. Bet kāpēc bija vajadzīgs celt Kosmogradu pēc citas pasaules pilsētu tipa, to viņš nesaprata.

Volgins atcerējās Muncija vārdus, ka arheoloģis­kais atradums uz Marsa varēja tur rasties nevis no pirmo starpplanētu lidojumu, bet vēl no senākiem laikiem. Muncijs toreiz ieteica izlasīt par šo jautā­jumu grāmatu (Volgins neatcerējās tās nosaukumu), bet viņš tā arī to neizdarīja.

«Pavaicāšu Lūcijam,» Volgins nolēma. «Vēl jo vai­rāk tāpēc, ka viņš solījās pastāstīt, kāpēc Kosmo- grada nav Zemes pilsēta.»

Bet pagāja pavisam īss laika sprīdis, un Volgins aizmirsa par Kosmogradu, aizmirsa par atradumu uz Marsa un par visu citu pasaulē. Lūcijs viņam pazi­ņoja, ka «Ļeņina» komanda atlidos uz Zemi nevis div­desmit trešajā, kā domāja iepriekš, bet rīt — div­desmit otrajā.

— Viņi panākuši karantīnas laika saīsināšanu par vienu dienu, — Lūcijs teica. — Acīmredzot viņu ne­pacietība ir ļoti liela. Es domāju, — viņš smaidīdams piebilda, — šai ziņā ļoti liela nozīme ir tam, ka te esi tu.

—   Tātad viņi drīz ieradīsies? … — Volgins sa­traukts jautāja.

—• Rīt pulksten desmitos no rīta.

—   Bet kā tad sagaidītāji? Vai tie pagūs sapul­cēties?

—   Protams! Šodien uz vakarpusi visi būs šeit. — Lūcijs vērīgi palūkojās dēlā. — Tev šonakt jāguļ kā arvien.

—   Baidos, ka nevarēšu iemigt, — Volgins teica.

—   Par to es parūpēšos.

Pārējā dienas daļa Volginam aizritēja kā pa miglu. Viņš nevarēja pēc tam atcerēties, ko bija darījis, ar ko runājis.

Vakarā, parastajā stundā, kad vajadzēja doties pie miera, istabā ienāca Lūcijs.

—   Liecies gultā! — viņš teica.

—  Tik un tā neaizmigšu, — Volgins mēģināja iebilst.

Lūcijs pasmaidīja. Kad Volgins bija noģērbies un apgūlies, Lūcijs uzlika savu smalko roku uz viņa pieres. Dažus mirkļus Volginu pārņēma patīkama siltuma sajūta. Šķita, ka ķermenī ieplūst vāja strāva. Pēc tam viņš aizmiga un nogulēja ciešā miegā bez/ sapņiem līdz pulksten astoņiem no rīta.

Medicīnai bija droši līdzekļi, kas nepavisam neat­gādināja divdesmitā gadsimta miega zāles.

Volgins pamodās, kā arvien, spirgts un možs.

Istabā valdīja puskrēsla. Arējā siena, pilnīgi pār­klāta ar tumši zeltainu plīvuru, gandrīz nemaz ne­laida cauri gaismu. To acīmredzot aiziedams bija izda­rījis Lūcijs.

Volgins tūlīt atcerējās, kas viņam šodien gaidāms, unv pietrūkās augšā.

Teleofs ziņoja, ka līdz kosmosa kuģa atlidošanai no Ganimēda atlikušas vēl divas stundas. Volgins ātri saģērbās. Tualetes istaba atradās blakām, un viņš tajā ieraudzīja parasto apstarošanas aparātu, kas acīmredzot bija atvests šurp naktī. Lūcijs bija stingri uzstājis, lai nevienu dienu netiktu izlaista šī Volgi­nam nesaprotamā procedūra.