Viesis no bezgalības

Mazgašanās, piecas minūtes zem apstarošanas apa­rāta (šai laikā viņš neko nesajuta) — un Volgins bija gatavs.

Viņš piegāja pie «loga».

Zeltainais plīvurs noslīdēja, pavērdams skatienam saules gaismas pielieto Kosmogradu. Volgins no sirds priecājās, ieraudzījis skaidrās debesis. Viņš bija pil­nīgi aizmirsis, ka tās nemaz nevarēja būt citādas, ka cilvēki regulēja laika apstākļus pēc savas vēlēšanās.

Tālu lejā pletās milzīgā kosmodroma panorāma. Volginam šķita, ka viņš redz daudzus sarkanus punk­tus. No augšas skatoties, tie saplūda kopā, veido­dami plašu loku.

Viņam iešāvās prātā, ka tie ir karogi. Šajā laik­metā to nebija, bet vai gan cilvēki nevarēja greznot raķetodromu ar sarkaniem karogiem, godinot at­braukušos kosmonautus? Droši vien tā arī bija.

Volgins iegāja Vladilena istabā, kas atradās blakus.

Jaunais astronoms jau bija piecēlies un apģērbies.

—        Iesim brokastīs, — viņš teica, līdzko ieraudzīja Volginu. — Mērija mūs gaida. x

—   Bet kur Lūcijs?

—   Viņš jau sen lejā.

—   Kāpēc gan mani neviens nepamodināja?

—       Lūcijs teica, ka tu pamodīšoties pats, un neļāva tevi traucēt.

—   Bet ja nu es būtu aizgulējies?

. — Nē, tas nevarēja notikt.

—   Vai ir kādas ziņas no kosmosa kuģa?

—        Ir. Viņi jau atrodas pavisam tuvu un ieradī­sies bez nokavēšanās. Tev ir radiogramma no «Ļe­ņina» komandas.

—   Kur tā atrodas?

—   Pie Lūcija.

Mērijai laipni uzstājot, Volgins ar mokām ieēda brokastis, kaut gan apetītes absolūti nebija.

Starp citu, arī Vladilens un Mērija bija manāmi satraukti.

Viņi nolaidās kosmodromā ar nelielu atomlidma­šīnu, ko atrada uz jumta blakus savējai.

—        Bet varbūt šī mašīna kādam pieder? — Volgins jautāja

—   Nē, tā ir sagatavota tev.

Vladilens arvien atbildēja tā, it kā viņš un Mērija vispār neskaitītos. Volginu sākumā šis paņēmiens mulsināja, pēc tam viņš pie tā pierada un tikai smaidīja.

Biezajā pūlī viņi tikai tāpēc varēja sameklēt Lū­ciju, ka tas pats viņiem uzsauca.

Blakus Lūcijam Volgins ieraudzīja Jo, kas sveici­nāja ar savu parasto atturību.

—   Iepazīsties, Dmitrij, — Lūcijs teica, norādīdams uz cilvēku, kam bija stipri iedegusi mongoļu tipa seja. — Tas ir Josi, kuram tu lielā mērā esi pateicību parādā par savu atdzīvošanos.

«Ak tad tāds viņš ir!» Volgins nodomāja.

Josi dedzīgi spieda viņam roku.

—     Sen vēlējos jūs redzēt, — Josi teica* — Esmu priecīgs, ka tas notika tagad, šajā jums tik patīka­majā dienā.

—     Priecājos jūs redzot, — Volgins atbildēja gan­drīz mehāniski.

Visas viņa domas aizņēma kosmosa kuģis, kas tu­vojās Zemei. Viņš pat nepievērsa uzmanību cilvē-v kiem, kas stāvēja visapkārt, lai gan viegli varēja noģist, ka tie ir Zinātnes padomes un Tehnikas pado­mes locekļi — tātad izcilākie Zemes zinātnieki.

Volgins palūkojās visapkārt.

Kosmodroma laukums patiešām bija izgreznots ar sarkaniem karogiem. Bet viņš neredzēja neko līdzīgu tribīnei, kam, pēc viņa domām, šeit vajadzēja atras­ties. Vai tiešām nebūs mītiņa?

Nebija ne portretu, ne lozungu. Grupa zinātnieku, starp kuriem viņš stāvēja, bija izvirzījusies mazliet priekšā milzīgam skatītāju lokam, un tas bija viss.

«Pārāk vienkārši,» Volgins nodomāja. «Pilnīgi trūkst svinīguma, ko pelnījis šāds notikums. Baidos, ka kosmonauti to nesapratīs.»

Taču skaļi viņš neteica neko.

—     Gandrīz vai aizmirsu! — Lūcijs pievērsās Vol­ginam. — Šeit ir telegramma, kas adresēta tev.

Volgins strauji satvēra lapiņu.

«Dārgais Dmitrij,» viņš lasīja, «tas), ka tu atrodies starp mūsu sagaidītājiem, sagādā mums visiem tādu prieku, ko grūti izteikt vārdos. Vairāk nekā sastap­šanos ar Zemi mēs gaidām laimīgo brīdi, kad ierau­dzīsim tevi. Skaitām minūtes. Pienāc pie mums pir­mais, mēs visi tev to lūdzam. Kosmosa ķuģa «Ļeņins» komandas vārdā — Igors Vtorovs.»

Telegramma bija pārtulkota tagadējā valodā, bet katrā tās vārdā skanēja Volginam kaut kas pazīstams, mīļš, ierasts. Trīsdesmit devītā gadsimta cilvēki tā nerunāja.

Volgins pārlasīja īso tekstu vairākas reizes.

Pacēlis asaru pilnās acis, viņš ieraudzīja, ka visi blakus stāvošie raugās augšup.

— Viņi atlidojuši trīsdesmit astoņas minūtes ātrāk nekā bija paredzēts, — kāds teica Volginam aiz muguras.

Virs kosmodroma, augstu pie debesīm, saules sta­ros neaizturami spīdēja kaut kas garš un šaurs.

Starpplanētu kuģis ar slaidu loku strauji tuvojās Zemei.

CETURTĀ NODAĻA 1.

««Zeme ir cilvēces šūpulis, bet nevar taču mūžīgi dzīvot šūpulī.»

Tā teica kristiānisma ēras divdesmitā gadsimta pašā sākumā lielais teorētiskās kosmonautikas pamatlicējs Konstantins Ciolkovskis.

Tas tika teikts tajā laikā, kad pati doma — izlidot ārpus Zemes atmosfēras — likās fantastiska, kad daudzi zinātnieki vispār neticēja iespējai pārvarēt Zemes pievilkšanas spēku, kad vilinošie vārdi «starp­planētu lidojums» skanēja kā burvju pasaka.

Bet Ciolkovskis ne tikai teica: «Tas ir iespējams!», viņš atrada un parādīja cilvēkiem ceļu uz kosmosu.

Zinātnieka pravietiskie vārdi sāka piepildīties dzīvē pat ātrāk, nekā viņš pats varēja iedomāties.

Pagāja divi gadu desmiti pēc Ciolkovska nāves, un debesīs jau uzlidoja pirmie mākslīgie Zemes pava­doņi.