Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Zēns peldēja prom no kuģa viņam bija stāstījuši, ka krokodili vairāk uzturas krastu tuvumā tad apgriezās uz muguras kā jūraszvaigzne, izstiepa rokas un kājas un ļāvās, lai siltais ūdens viņu nes, tikmēr domājot par astronautiem, kas visu šo varenību redzēja no kosmosa. Viņš jutās tik drošs, ka brīdī, kad kaut kas ātri paslīdēja garām un pieskārās viņa rokai, kavējās atskatīties. īsti neapjaušot, kādas briesmas viņam varētu draudēt galu galā krokodili, iespējams, nemedīja tikai pie krasta -, Alekss cik spēka sāka peldēt uz kuģa pusi, bet viņu apturēja vecmāmiņas sausā balss, kas sauca, lai mazdēls nekustas. Tikai ieraduma pēc puisis paklausīja, lai gan paša instinkti viņam lika darīt pretējo. Viņš pēc iespējas mierīgāk centās ļauties straumei un tad ieraudzīja sev līdzās milzīgu zivi. Aleksam ienāca prātā, ka tā varētu būt haizivs, un viņam pamira sirds, tomēr zivs spēji apmetās apkārt un atkal ziņkārīgi tuvojās, piepeldot tik tuvu, ka zēns varēja redzēt tās smaidu. Šai brīdī Alekša sirds salēcās un viņam vajadzēja saņemties, lai no prieka neiekliegtos. Viņš peldēja kopā ar delfīnu!

Nākamās divdesmit minūtes, kad zēns spēlējās ar delfīnu gluži tāpat, kā to agrāk bija darījis ar Pončo, bija laimīgākās viņa dzīvē. Brīnišķīgais dzīvnieks riņķo­ja ap viņu lielā ātrumā, lēca viņam pāri, apstājās tikai pāris centimetru no puiša sejas un labvēlīgi viņu vēroja. Reizēm delfīns ļoti tuvu nopeldēja garām un zēns varēja pieskarties tā ādai, kas nepavisam nebija tik maiga, kā Alekss bija iztēlojies, bet gan raupja. Puisis vēlējās, lai šī rotaļa nekad nebeigtos, viņš bija gatavs uz mūžīgiem laikiem palikt upē, tomēr drīz vien jaunais draugs uz atvadām novicināja asti un pazuda.

-    Vecmāmiņ, vai tu redzēji? Neviens man neticēs! Alekss sauca, atgriežoties pie kuģa tik satraukts, ka gandrīz nevarēja parunāt.

-    Te tam būs liecība, viņa pasmaidīja, norādot uz kameru. Arī ekspedīcijas fotogrāfi Brūss un Gonsaless nebija palaiduši garām šo brīdi.

Kuģim dodoties augšup pa Riunegru upi, daba kļuva aizvien mežonīgāka, gaiss aizvien biezāks un smar­žīgāks, laiks aizvien lēnāks un attālumi aizvien neaprēķināmāki. Viņi kā pa sapņiem virzījās uz priek­šu pa šo fantastisko ainavu. Kuģis pamazām tukšojās, pie būdiņām vai nelieliem ciematiņiem izkāpa pasažieri ar saiņiem un mājdzīvnieku būriem. Klāja radio no Manausas vairs nesaņēma personiskos ziņojumus un neraidīja populāru mūziku, cilvēki pieklusa, bet džungļu putnu un pērtiķu orķestris lika gaisam vibrēt. Tikai mo­tora skaņa liecināja par cilvēku klātbūtni džungļu bie­dējošajā vientulībā. Kad viņi beidzot ieradās Santamaria de la Ljuvijā, uz klāja bija palikusi tikai kuģa apkalpe, International Geographic ekspedīcijas dalībnieki, dak­tere Omaira Torresa un divi kareivji. Arī abi jaunie mormoņi, kurus bija pieveikusi kāda gremošanas trakta infekcija. Par spīti dakteres antibiotikām, viņi jutās tik slikti, ka gandrīz nespēja atvērt acis un brīžiem noturēja karstos džungļus par saviem sniegotajiem Jūtas kalniem.

-    Santamaria de la Ljuvija ir pēdējais civilizācijas bas­tions, kuģa kapteinis teica, kad upes līkumā parādījās ciemats.

-    Šeit sākas maģiska teritorija, Aleksandr, Keita Kolda mazdēlam apliecināja.

-    Vai te joprojām dzīvo kāda indiāņu cilts, kura nav saskārusies ar civilizāciju? viņš jautāja.

-    Tiek lēsts, ka tādu ir vēl kādi divi vai trīs tūkstoši, tomēr skaidri zināt to nav iespējams, Omaira Torresa atbildēja.

Santamaria de la Ljuvija izskatījās pēc cilvēka kļūdas, kuru ieskauj krāšņa daba, gatava šo veidojumu jebkuru mirkli aprīt. Ciematā bija kādas divdesmit mājas, liels šķūnis, kas nepieciešamības gadījumā tika izmantots arī kā viesnīca, un otrs mazāks, kur mūķenes bija ierī­kojušas slimnīcu, kā arī pāris nelielu noliktavu, katoļu baznīca un karaspēka kazarmas. Kareivji kontrolēja robežu starp Venecuēlu un Brazīliju. Saskaņā ar likumu viņiem vajadzēja aizsargāt arī indiāņus no kolonistiem un laimes meklētājiem, tomēr praktiski viņi to nedarīja. Atnācēji apguva jo lielākas un lielākas platības, atstum­jot indiāņus aizvien dziļāk grūti pieejamās teritorijās, nesodīti tos slepkavoja, un neviens viņiem to neliedza. Santamaria de la Ljuvija piestātnē ekspedīciju sagaidīja garš vīrs ar putna profilu, vīrišķīgiem vaibstiem un laipnu sejas izteiksmi. Viņa āda bija vēja aprauta un tumšie mati pakausī saņemti astītē.

Sveicināti! Es esmu Sesars Santoss, un šī ir mana meita Nadja, viņš iepazīstināja.