Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

-    Tātad atkārtoju: tas ir ļoti vienkārši. Šis fenomens saistīts ar dabisko konkurenci. Primitīvās kultūrās do­minē spēcīgi vīrieši. Domāju, esat dzirdējusi terminu "alfa tēviņš". Vilku barā, piemēram, agresīvākais tēviņš kontrolē visus pārējos un viņam tiek labākās mātītes. Cilvēku sabiedrībā notiek tieši tāpat: spēcīgie vīrieši valda, viņiem ir vairāk sieviešu, un viņu gēni tiek nodoti lielākam skaitam pēcnācēju. Pārējiem ir jāsamierinās ar to, kas paliek pāri, saprotat? Izdzīvo spēcīgākais, Leblāns skaidroja.

-    Jūs gribat teikt, ka cietsirdība ir dabiska?

-    Tieši tā. Līdzjūtība ir moderns izgudrojums. Mūsu civilizācija aizsargā vārgos, nabadzīgos un slimos. No ģenētikas skatpunkta tā ir briesmīga kļūda. Tieši tādēļ cilvēce deģenerējas.

-     Un ko tad jūs sabiedrībai ieteiktu darīt ar vārga­jiem, profesor? viņa jautāja.

-    To pašu, ko dara daba: ļaut, lai viņi izzūd. Šai ziņā indiāņi ir daudz gudrāki par mums, Leblāns piebilda.

Ārste Omaira Torresa, kas uzmanīgi bija sekojusi līdzi sarunai, vairs nespēja izturēt, nepaudusi arī savas domas.

-    Visu cieņu, profesor, tomēr es nu gan nedomāju, ka indiāņi būtu tik bezsirdīgi, kā jūs viņus aprakstāt.

Tieši pretēji, viņiem karš daudz lielākā mērā ir ceremo­nija rituāls, lai apliecinātu varonību. Viņi apglezno savu ķermeni, sagatavo ieročus, dzied, dejo un dodas gājienā uz citas cilts shabono. Viņi draud cits citam un cērt ar šķēpiem, tomēr tikai retu reizi ir viens vai divi kritušie. Mūsu civilizācijā viss notiek otrādi: nav nekā­das ceremonijas, tikai slaktiņš, ārste sacīja.

-    Es jums uzdāvināšu vienu savas grāmatas eksem­plāru, jaunkundz. Jebkurš nopietns zinātnieks jums ap­liecinās, ka Ludoviks Leblāns šai jomā ir autoritāte… profesors viņu pārtrauca.

-    Neesmu tik izglītota kā jūs, daktere Torresa pa­smaidīja. Esmu vienkārša lauku mediķe, kas vairāk nekā desmit gadus strādājusi šai pusē.

-    Ticiet man, cienījamā daktere, šie indiāņi ir ap­liecinājums tam, ka cilvēks nav nekas vairāk kā vien slepkavojošs pērtiķis, Leblāns iebilda.

-    Un sievietes? Keita Kolda viņu pārtrauca.

-    Man ar nožēlu jāteic, ka primitīvajās ciltīs sievietes netiek augsti vērtētas. Viņas ir tikai kara laupījums.

Daktere Torresa un Keita Kolda pasmaidīja un pār­mija uzjautrinātus skatienus.

Ceļojuma sākums pa Riunegru upi bija īsta pacietī­bas pārbaude. Viņi kustējās uz priekšu bruņurupuča ātrumā, un, tiklīdz norietēja saule, bija jāpiestāj kras­tā, lai izvairītos no sadursmes ar straumes nestiem kokiem. Bija šausmīgi karsts, tomēr naktī kļuva vēss un vajadzēja meklēt segas. Ja upe bija tīra un mierīga, ļaudis izmantoja izdevību un kādu brīdi peldējās vai makšķerēja. Divas pirmās dienas viņi sastapās ar dažā­diem peldamrīkiem sākot ar motorlaivām un peldošām mājām un beidzot ar vienkāršiem vienkočiem -, tomēr vēlāk bezgalīgajā ainavā viņi palika vieni. Šī bija ūdens zeme: dzīve ritēja, lēni kuģojot un sekojot upes rit­mam ūdens kāpumiem un kritumiem, lietusgāzēm un plūdiem. Ūdens, visapkārt tikai ūdens. Te bija vairāki simti ģimeņu, kuru piederīgie laivās piedzima un nomi­ra, tā arī nepavadījuši nevienu nakti uz sauszemes; citi upes krastos dzīvoja mājās uz pāļiem. Visu nepieciešamo transportēja pa upi, un vienīgā iespēja nosūtīt un saņemt ziņas bija radio. Amerikāņu zēnam dzīve bez telefona šķita neiespējama. Viena Manausas radiostacija bez ap­stājas raidīja personiskus vēstījumus, un cilvēki no tiem uzzināja jaunumus par savām ģimenēm un darījumiem. Upes augštecē naudu gandrīz neizmantoja, te joprojām darbojās maiņas tirdzniecība: zivis mainīja pret cukuru, benzīnu vai vistām un pakalpojumus pret kasti alus.

Piekrastē sākās bīstami džungļi. Kapteiņa rīkojums bija ļoti skaidrs: nekādā ziņā neatiet no krasta, jo džun­gļos zūd orientācijas spēja. Bija ārzemnieki, kas tikai dažu metru attālumā no upmalas bija bezcerīgi nomal­dījušies un gājuši bojā. Gaismai austot, ūdenī varēja re­dzēt lēkājam rozā delfīnus un gaisā paceļamies simtiem putnu. Viņi redzēja arī jūrasgovis, lielus zīdītājus, kuru mātītes bija cēlonis stāstiem par sirēnām. Vakarā krū­mājos parādījās krāsaini punktiņi: tās bija tumsā medī­jošo aligatoru acis. Kāds caboclo Aleksam iemācīja pēc attāluma starp acīm noteikt dzīvnieka lielumu. Ja tas bija neliels rāpulis, caboclo viņu apžilbināja ar laternu, ielēca ūdenī un sagūstīja, ar vienu roku saķerot aiz žokļiem un ar otru aiz astes. Turpretim, ja atstatums starp acīm bija iespaidīgs, viņš no tā vairījās kā no mēra.