Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

-    Ar laiku tu pieradīsi pie kukaiņiem un karstuma, viņa teica. Meitene runāja ļoti labā angļu valodā, jo viņas māte bija kanādiete. Pirms trim gadiem mana mamma no šejienes aizbrauca, meitene paskaidroja.

-    Kāpēc?

-    Viņa nevarēja pierast, viņai bija slikta veselība, un tā vēl vairāk pasliktinājās, kad apkārt sāka vazāties Briesmonis. Viņa juta tā smaku, gribēja aizbēgt, nevē­lējās palikt viena pati un kliedza… Galu galā daktere Torresa viņu ar helikopteru aizveda. Tagad viņa dzīvo Kanādā, Nadja teica.

-    Un kādēļ tu nebrauci viņai līdzi?

-    Ko gan Kanādā darītu tētis?

-    Un kāpēc viņa neņēma sev līdzi tevi? Alekss uz­stāja, jo nekad nebija dzirdējis par māti, kas pamestu savu bērnu.

-    Tāpēc, ka viņa atrodas sanatorijā. Turklāt es nevē­los atstāt tēti.

-    Vai tev ir bail no Briesmoņa?

-    Visi no viņa baidās. Ja vien viņš nāktu šurp, Boroba mani jau laikus brīdinātu, meitene noteica un noglās­tīja melno pērtiķēnu, kas nekad no viņas nešķīrās.

Nadja iepazīstināja jauno draugu ar ciematu, kura ap­skate aizņēma apmēram pusstundu te nebija daudz, ko redzēt. Pēkšņi sākās vētra, zibeni šķēla debesis uz visām pusēm, un lietus gāza kā ar spaiņiem. Tas bija silts kā zupa un šaurās ieliņas uzreiz pārvērta dubļu jūrā. Ļaudis lielākoties meklēja patvērumu zem kāda jumta, tomēr bērni un indiāņi turpināja iesākto, pilnīgi vienal­dzīgi pret lietusgāzi. Alekss saprata, ka vecmāmiņai bija taisnība, kad viņa uzstāja, lai mazdēls nomaina džinsus pret kādu vieglāku kokvilnas apģērba gabalu, kas būtu daudz atvēsinošāks un ātrāk žūtu. Lai paglābtos no lie­tus, abi iespruka baznīcā, kur sastapa garu un lielu vīru ar ļoti platu mežcirtēja muguru un sirmiem matiem. Nadja sacīja, ka tas esot tēvs Valdomero. Priesterim nemaz nepiemita mācītājam raksturīgais svētsvinīgums: viņš bija ģērbies tikai apakšbiksēs un kaļķoja sie­nas. Netālu no mācītāja uz grīdas atradās ruma pudele.

-    Tēvs Valdomero šeit dzīvoja jau pirms skudru uz­brukuma, Nadja iepazīstināja ar dīvaino vīru.

-    Es šeit ierados, kad ciemu vēl tikai dibināja, pirms kādiem četrdesmit gadiem, un biju šeit, kad uzbruka skudras. Mums nācās visu pamest un glābties, bēgot lejup pa upi. Skudras nāca virsū kā milzīgs tumšs mā­konis un nenovēršami tuvojās, iznīcinot savā ceļā pilnīgi visu, garīdznieks stāstīja.

-    Un kas notika pēc tam? Alekss jautāja, nespēdams iedomāties, ka vesels ciemats varētu kļūt par kukaiņu upuri.

-    Mēs aizdedzinājām mājas. Ugunsgrēks skudras ap­turēja, un pēc pāris mēnešiem mēs jau varējām atgriez­ties. Nevienai no mājām, ko tu šeit redzi, nav vairāk par piecpadsmit gadiem, viņš paskaidroja.

Garīdzniekam bija dīvains mājdzīvnieks ūdenssuns, kurš, pēc viņa saimnieka teiktā, bija Amazones iedzimtais, tomēr šī suga nu jau bija gandrīz izmirusi. Viņš lielu daļu dzīves pavadīja upē un varēja izturēt vairākas minūtes ar ūdensspainī iebāztu galvu. Dzīvnieks no cienīga attāluma neuzticīgi noskatījās uz ciemiņiem. Viņa rejas atgādināja putnu ķērcienus, un izklausījās, ka viņš mēģina dziedāt.

-    Tēvu Valdomero nolaupīja indiāņi. Ko tik es neatdo­tu par tādu veiksmi! Nadja ar apbrīnu izsaucās.

-    Mani, meitenīt, nenolaupīja. Es apmaldījos džun­gļos, un viņi man izglāba dzīvību. Ar viņiem nodzīvoju kopā vairākus mēnešus. Indiāņi ir jauki un brīvību mī­loši ļaudis, viņiem brīvība ir nozīmīgāka nekā dzīvība, jo bez tās viņi nespēj dzīvot. Sagūstīts indiānis mirst: viņš noslēdzas sevī, vairs neēd, neelpo un nobeidzas, tēvs Valdomero stāstīja.

-    Vieni cilvēki apgalvo, ka indiāņi ir miermīlīgi, sa­vukārt citi ka pilnīgi mežonīgi un cietsirdīgi, Alekss sacīja.

-     Visbīstamākie ļaudis, ko šai pusē esmu redzējis, nav indiāņi, bet gan ieroču, narkotiku, dimantu un kaučuka kontrabandisti, zelta meklētāji, zaldāti un marodieri, kas piesārņo un ļaunprātīgi izmanto šo apvidu, ga­rīdznieks atspēkoja zēna teikto un piebilda, ka indiāņi ir primitīvi materiālā ziņā, tomēr ļoti attīstīti garīgi un joprojām kā bērns ar māti cieši saistīti ar dabu.

-     Pastāstiet mums par Briesmoni. Vai tiesa, tēvs, ka jūs viņu esat redzējis savām acīm? Nadja jautāja.

-    Domāju, ka tiešām viņu redzēju, tomēr bija jau tumšs, un manas acis vairs nerāda tik labi kā kādreiz, tēvs Valdomero atbildēja, ieraudams pamatīgu malku no ruma pudeles.

-   Un kad tas notika? Alekss pajautāja, nodomādams, ka vecmāmiņa priecāsies par šādu informāciju.

-    Pirms pāris gadiem…

-    Un ko tieši jūs redzējāt?

-    Esmu to stāstījis jau daudzas reizes: vairāk nekā trīs metrus garu gigantu, kas lēni kustējās un izplatīja šausmīgu smaku. Aiz šausmām es sastingu.

-    Un viņš jums neuzbruka, tēvs?

-    Nē. Viņš tikai kaut ko noteica, pagriezās un pazuda mežā.

-    Kaut ko noteica? Jūs droši vien gribat sacīt, ka viņš kaut ko neartikulētu nomurmināja, vai ne? Alekss uzstāja.