Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Alekss nosprieda, ka meitenei bija aptuveni tikpat daudz gadu, cik viņa māsai Andreai, kādi divpadsmit vai trīspadsmit. Viņai bija saules izbalināti, sprogaini un izspūruši mati un meduskrāsas acis un āda; meitene bija ģērbusies šortos, krekliņā un plastmasas iešļūcenēs. Ap rokas locītavu viņai bija apsietas vairākas krāsainas prievītes, aiz vienas auss aizsprausta dzeltena puķe un aiz otras gara, zaļa spalva. Alekss nodomāja, ka, ierau­got šos rotājumus, Andrea tos uzreiz atdarinātu; savu­kārt Nikola, viņa jaunākā māsa, nomirtu aiz skaudības, redzot Nadjai uz pleca sēdošo melno pērtiķīti.

Kamēr daktere Torresa, divām mūķenēm piepalīdzot, aizveda mormoņu misionārus uz nelielo slimnīcu, Sesars .Santoss uzraudzīja ekspedīcijas daudzo saiņu izkraušanu.

Gids atvainojās, ka nebija sagaidījis viņus Manausā, kā bija sarunāts. Viņš paskaidroja, ka savulaik lidmašīna esot pārlidojusi visam Amazones baseinam, bet pašreiz tā jau ir ļoti veca un pēdējā nedēļā motors bieži niķo­jies. Kad gids sapratis, ka tas tūliņ var izjukt pavisam, viņš nolēmis pasūtīt citu motoru, kuram bija jābūt klāt kuru katru dienu. "Turklāt," viņš smaidot piebilda, "es nevaru atstāt bāreņos Nadju." Pēc tam viņš aizveda eks­pedīcijas dalībniekus līdz viesnīcai, kas izrādījās vien­kārša, uz pāļiem celta koka ēka upes krastā, gluži tāda pati kā citas ciemata mājeles. Visās malās bija sakrautas alus kastes, un pie nama sienas, saliktas rindā, stāvēja alkoholisko dzērienu pudeles. Alekss jau ceļojuma laikā bija pamanījis, ka, par spīti karstumam, ļaudis izdzēra litriem alkohola. Primitīvā celtne viesiem kalpoja kā dažādu operāciju štābs, apmešanās vieta, restorāns un bārs. Keita Kolda un profesors Ludoviks Leblāns varēja apmesties improvizētās istabiņās, ko no pārējās telpas šķīra virvēs piekārta audekla sienas. Pārējie gulēja mos­kītu tīklu ieskautos šūpuļtīklos.

Santamaria de la Ljuvija bija tik kluss un nomaļš ciemats, ka nebija atzīmēts gandrīz nevienā kartē. Pāris kolonistu šeit audzēja govis ar ļoti gariem ragiem; citi nodarbojās ar zelta meklēšanu upēs vai ar koksnes un kaučuka ieguvi mežos; daži drošsirži vieni paši devās džungļos, lai uzmeklētu dimanta atradnes; tomēr lie­lākā daļa dzīvoja ar cerību, ka reiz debesis tiem dāvās kādu brīnišķīgu izdevību. Šīs bija redzamākās iedzīvotā­ju aktivitātes. Bija arī citas putnu, narkotiku un ieroču kontrabanda. Kareivji piesvīdušos kreklos un šautenēm plecos spēlēja kārtis vai, sasēduši ēnā, pīpēja. Nedaudzos iedzīvotājus nogurdināja karstums un garlaicība. Alekss redzēja, kā paši ar sevi žestikulē un runā vairāki bez­zobaini, pusakli un izsitumu nomākti plikpauri; tie bija ar dzīvsudrabu saindējušies ogļrači, nolemti lēnai nāvei. Viņi nira upes dzelmē un cerēja uziet zelta dzīslas. Daži nomira aiz noguruma, citi tāpēc, ka konkurenti viņiem pārgrieza skābekļa pievadus; bet pārējie lēnām saindē­jās ar dzīvsudrabu, ko izmantoja, lai nošķirtu smiltis no zelta.

Turpretim ciemata bērni kopā ar pāris pieradinā­tiem pērtiķiem un kārniem suņiem laimīgi spēlējās dub­ļos. Te bija ari daži šortos un kreklos ģērbti indiāņi, tomēr pārējie staigāja kaili, kā no mātes miesām nākuši. Sākumā Alekss mulsa un centās neskatīties uz sieviešu krūtīm, tomēr ātri pierada un drīz vien tas viņu vairs nesatrauca. Šie indiāņi jau vairākus gadus kontaktējās ar civilizāciju un, kā paskaidroja Sesars Santoss, bija zaudējuši daudzas no savām tradīcijām un ieradumiem. Gida meita Nadja runāja indiāņu valodā, un iezemieši pret viņu izturējās kā ciltij piederīgu.

Ja šie bija Leblāna aprakstītie cietsirdīgie indiāņi, tad tas nebija nekas iespaidīgs: viņi bija augumā nelieli vī­rieši, īsāki par metru piecdesmit, un bērni izskatījās pēc liliputiem. Pirmo reizi mūžā Alekss jutās garš. Indiāņiem bija bronzas krāsas mati un augsti vaigu kauli; vīrieši nēsāja līdz ausīm bļodiņā apgrieztus matus, kas vēl vai­rāk izcēla viņu aziātiskos vaibstus. Viņi bija cēlušies no Ziemeļķīnas iedzīvotājiem, kas caur Aļasku te bija iera­dušies pirms divdesmit tūkstošiem gadu. Sešpadsmitajā gadsimtā, spāņu iekarojumu laikā, viņi izvairījās no vergu jūga, jo dzīvoja ļoti nošķirti. Spāņu un portugāļu kareivji nespēja pieveikt purvus, moskītus, augus, platās upes un Amazones baseina ūdenskritumus.

Kad visi bija iekārtojušies viesnīcā, Sesars Santoss kopā ar Keitu Koldu un fotogrāfiem sāka pārlūkot eks­pedīcijas krājumus un plānot turpmāko ceļojumu, jo profesors Leblāns nolēma neilgi atpūsties, līdz gaiss mazdrusciņ atdzisīs. Viņš necieta karstumu. Tikmēr Nadja, gida meita, uzaicināja Alekšu apskatīt apkārtni.

-    Pēc saules rieta neizejiet ārpus ciema robežām, tas ir bīstami, Sesars Santoss viņiem piekodināja.

Sekojot džungļu eksperta Leblāna padomiem, Alekss, lai izvairītos no asinssūcēju kodieniem, sabāza bikšu galus zeķēs un zeķes zābakos. Nadja, kas staigāja ap­kārt gandrīz vai basām kājām, par to tikai smējās.