Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Manausā, izkāpjot no lidmašīnas, viņus kā karstā ūdenī samitrināts dvielis apņēma sutīgs gaiss. Te viņi satikās ar citiem International Geographic ekspedīcijas dalībniekiem. Bez Keitas Koldas un viņas mazdēla tajā piedalījās arī Timotijs Brūss, angļu fotogrāfs ar garu zirga ģīmi un nikotīna nodzeltējušiem zobiem, viņa pa­līgs meksikānis Džoels Gonsaless un slavenais antropo­logs Ludoviks Leblāns. Alekss Leblānu bija iedomājies kā zinātnieku ar baltu bārdu un iespaidīgu stāvu, taču izrādījās, ka profesors ir apmēram piecdesmit gadus vecs, mazs, sausnējs un nervozs vīrelis ar nievājošu sejas izteiksmi, nicīgi saviebtām lūpām un dziļi vaigos iegrimušām mazām žurkas actiņām. Viņš bija ģērbies kā mednieks no vesterniem netrūka ne ieroču pie jostas, ne smagu zābaku un krāsainām spalviņām izrotātas austrāliešu platmales. Keita starp zobiem norūca, ka Leblānam vēl vajadzētu vienīgi mirušu tīģeri, uz kura atspiesties, pozējot fotogrāfiem. Jaunībā Leblāns neilgu laiku bija pavadījis Amazonē un pēc tam sarakstījis apjo­mīgu pētījumu par indiāņiem, kas akadēmiskajās aprin­dās sacēla lielu troksni. Brazīliešu gids Sesars Santoss, kuram vajadzēja viņus satikt Manausā, nebija varējis ierasties, jo viņa lidaparāts bija sabojājies, tāpēc gids gaidīja ekspedīciju Santamaria de la Ljuvijā, līdz kurie­nei tagad vajadzēja nokļūt ar kuģi.

Alekss pārliecinājās, ka Amazones un Riunegru satekā uzbūvētā Manausa bija liela un moderna pilsēta ar augs­tām ēkām un dzīvu satiksmi, bet vecmāmiņa viņam pa­skaidroja, ka daba šeit joprojām ir mežonīga un ka plūdu laikā māju pagalmos un liftu šahtās iepeld krokodili un čūskas. Šai pilsētā likumi darbojās vāji un tos viegli va­rēja pārkāpt, tādēļ Manausa bija kontrabandistu pilsēta: narkotikas, dimanti, zelts, cēlkoksne, ieroči. Pirms ne­pilnām divām nedēļām muitnieki uzgāja kādu ar zivīm pielādētu kuģi… un katrā zivī bija paslēpts kokaīns.

Amerikāņu zēnu, kas no savas valsts bija izbraucis tikai vienu reizi, lai iepazītu Itāliju, mātes senču dzim­teni, ārkārtīgi pārsteidza milzīgais kontrasts starp vie­nas cilvēku grupas bagātību un citu pilnīgo nabadzību, turklāt vienkopus. Zemnieki bez zemes un strādnieki bez darba ieradās pilsētā jaunu iespēju meklējumos, tomēr daudziem no viņiem nācās dzīvot nožēlojamās būdās bez līdzekļiem un cerībām. Todien svinēja kādus svētkus, tāpēc vietējie iedzīvotāji bija priecīgi un val­dīja karnevāla noskaņa: uz ielām muzicēja ansambļi, cilvēki dejoja un dzēra, daudzi no viņiem bija maskās. Ekspedīcijas dalībnieki apmetās kādā modernā viesnīcā, tomēr skaļā mūzika, petaržu un raķešu troksnis neļā­va viņiem aizmigt. Pēc slikti pavadītās nakts profesors Leblāns no rīta bija nejaukā noskaņojumā un vēlējās pēc iespējas ātrāk doties uz kuģi, jo šai bezkaunīgajā pilsētā, kā viņš to nosauca, negribēja pavadīt ne minūti ilgāk, kā nepieciešams.

Lai nokļūtu Santamaria de la Ljuvijā, ciematā, kas atradās jau indiāņu apdzīvotā teritorijā, International

Geographic ekspedīcija devās uz augšu pa Riunegru upi, kas savu tumšo krāsu bija iemantojusi no ūdens sanestajām nogulsnēm. Kuģis bija diezgan liels, ar vecu, skaļu un dūmojošu motoru un pavirši uzslietu plēves nojumi tā aizsargāja no saules un lietusgāzēm, kas uz­nāca vairākas reizes dienā un bija līdzīgas dušai. Kuģis bija piebāzts ar ļaudīm, saiņiem, maisiem, banānu ķe­kariem, būros iesprostotiem mājdzīvniekiem un tādiem, kam tikai bija sasietas kājas. Tur bija arī pāris letes, gari soli sēdēšanai un vairākos stāvos izkārti šūpuļtīkli.

Apkalpe un lielākā daļa pasažieru bija caboclos, kā te sauca Amazones iedzīvotājus, vairāku rasu balto, indi­āņu un melno sajaukums. Transportlīdzekli izmantoja arī pāris zaldātu, daži amerikāņu jaunieši mormoņu misionāri un venecuēliešu ārste Omaira Torrese, kas devās vakcinēt indiāņus. Viņa bija trīsdesmit piecus gadus veca, ļoti skaista mulate ar melniem matiem, dzintarkrāsas ādu un zaļām mandelveida acīm kā kakenei. Ārste kustējās ļoti graciozi, it kā visu laiku dejotu sev vien dzirdamas mūzikas pavadījumā. Vīrieši viņai nemitīgi sekoja ar skatienu, bet daktere izlikās to ne­ievērojam.

Mums ir labi jāsagatavojas, Leblāns noteica, norā­dot uz saviem ieročiem. Viņš šķietami runāja ar visiem, bet bija redzams, ka profesors vērsās tikai pie dakteres Torresas. Sastapties ar Briesmoni vēl ir tas mazākais. Tur ir arī brutāli, cietsirdīgi un viltīgi karotāji. Kā esmu to aprakstījis savā grāmatā, viņi nogalina tikai tāpēc, lai apliecinātu savu nozīmību, jo vairāk slepkavību pa­strādāts, jo augstāku vietu cilts hierarhijā cilvēks ieņem.

-    Un kā jūs to skaidrotu, profesor? neslēpti ironiskā tonī jautāja Keita Kolda.

-    Tas ir ļoti vienkārši, kundze… Kā jūs teicāt, kā jūs sauc?

-    Keita Kolda, rakstniece paskaidroja jau trešo vai ceturto reizi; profesors Leblāns acīmredzot nespēja ie­gaumēt sieviešu vārdus.