Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

-    Godātais profesor Leblān, jūs varat rēķināties ar visām manām iespējām. Man pieder vairākas motorlai­vas un labs radioraidītājs, Mauro Karijass piebilda.

-   Savukārt uz mani jūs varat paļauties, ja ir kādas vese­lības problēmas vai nelaimes gadījumi, daktere Omaira Torresa mīlīgi noteica, it kā neatcerētos Leblāna nega­tīvo attieksmi pret viņas iekļaušanu ekspedīcijas sastāvā.

-    Kā jau es teicu, jaunkundz…

-    Daktere, viņa atkal izlaboja.

-    Kā jau es teicu, šīs ekspedīcijas budžets ir ierobe­žots, un mēs nevaram ņemt līdzi tūristus, Leblāns izteiksmīgi sacīja.

-    Es neesmu tūriste. Ekspedīcija nevar turpināt ceļu bez mediķa un nepieciešamajām vakcīnām.

-    Dakterei ir taisnība. Kapteinis Ariosto jums izskaid­ros likumu, Sesars Santoss iejaucās, jo dakteri pazina un acīm redzami viņai simpatizēja.

-    Khm, labi… taisnību sakot… militārists neskaidri nomurmināja un apjucis paskatījās uz Mauro Karijasa pusi.

-     Nebūs nekādu problēmu iekļaut Omairu ekspedīci­jas sastāvā. Es apmaksāšu visus izdevumus, uzņēmējs smaidot noteica un aplika roku jaunajai dakterei ap pleciem.

-    Paldies, Mauro, tomēr tas nebūs nepieciešams, jo visus izdevumus apmaksā valdība, viņa atbildēja un graciozi atbrīvojās no apskāviena.

-    Labi, tādā gadījumā vairs nav par ko runāt. Ceru, ka mēs atradīsim Briesmoni, citādi šis ceļojums būtu bezjēdzīgs, fotogrāfs Timotijs Brūss apņēmīgi noteica.

-    Paļaujieties uz mani, jaunekli. Man ar šāda veida dzīvniekiem ir liela pieredze, un esmu izdomājis nepār­spējamas lamatas. Vienu no paraugiem jūs varat atrast manā traktātā par Himalaju cilvēku, profesors pa­skaidroja ar pašapmierinātu sejas izteiksmi un norādīja Karakavem, lai tas viņu apvēdina spēcīgāk.

-    Vai jums izdevās viņu noķert? Alekss pajautāja ar tēlotu vientiesību, lai gan atbildi zināja ļoti labi.

-    Viņš nemaz neeksistē, jaunais cilvēk. Šis Himalaju radījums ir tikai izdomājums. Iespējams, tāpat kā mūsu slavenais Briesmonis.

-    Ir cilvēki, kas viņu redzējuši, Nadja iebilda.

-    Tie, bērns, bez šaubām, ir neizglītoti cilvēki, pro­fesors secināja.

-    Tēvs Valdomero nav neizglītots, Nadja ietiepās.

-    Kas tas tāds?

-    Tas ir kāds katoļu misionārs, kuru nolaupīja in­diāņi, un kopš tā laika viņš ir mazliet jucis, Ariosto paskaidroja. Viņš runāja angliski ar stipru Venecuēlas akcentu, turklāt mutes kaktiņā viņam vienmēr atradās cigārs, tāpēc bija grūti saprast kapteiņa teikto.

-   Viņu neviens nenolaupīja, un viņš nav traks! Nadja iesaucās.

-    Apklusti, skaistulīti Mauro Karijass pasmaidīja un noglāstīja Nadjas matus, bet meitene aši atkāpās drošā attālumā.

-    Īstenībā tēvs Valdomero ir mācīts vīrs. Viņš runā vairāku indiāņu cilšu valodās, labāk nekā jebkurš cits pazīst Amazones floru un faunu; viņš ārstē lauztus kau­lus, rauj zobus un pāris reižu ir operējis kataraktu ar paša izgatavotu skalpeli, Sesars Santoss piebilda.

-     Jā, tomēr viņš nav spējis izskaust Santamaria de la Ljuvijas netikumus un indiāņus pievērst kristietībai, jūs jau redzējāt viņi joprojām staigā kaili, Mauro Karijass smējās.

-    Nedomāju vis, ka indiāņiem kristietība būtu nepie­ciešama, Sesars Santoss iebilda.

Viņš paskaidroja, ka indiāņi ir ļoti apgaroti un tic, ka it visam ir sava dvēsele: kokiem, dzīvniekiem, upēm un mākoņiem. Viņi garu un matēriju uztver kā veselumu. Indiāņi nespēj saprast atnācēju reliģijas vienkāršību un apgalvo, ka tas ir daudzas reizes atkārtots viens un tas pats stāsts, turpretim viņiem bija daudzi stāsti par dieviem, dēmoniem, debesu un zemes gariem. Tēvs Valdomero bija atmetis domu skaidrot viņiem, ka Kristus ir miris pie krusta, lai paglābtu cilvēci no grēka ziedo­šanās ideja indiāņus apstulbināja. Vainas apziņa viņiem bija sveša. Tāpat viņi nejuta nepieciešamību šajos klima­tiskajos apstākļos valkāt apģērbu vai uzkrāt materiālus labumus, jo mirstot neviens nevar paņemt sev līdzi pilnīgi neko.

-    Cik žēl, ka viņi izmirst, indiāņi ir katra antropo­loga sapnis, vai ne, profesor Leblān? Mauro Karijass izsmējīgi piebilda.

-    Tieši tā. Tomēr laimīgā kārtā indiāņu kultūra ir ap­rakstīta, pirms to paguvis samalt progress. Pateicoties Ludovikam Leblānam, vēsture viņus neaizmirsīs, pro­fesors atbildēja, tā arī nespējot uztvert sarunu biedra sarkasmu.

Todien vakariņās bija cepts tapīrs, pupiņas un maniokas plācenīši. Par spīti milzu izsalkumam, Alekss no tā visa neko nevēlējās pat nogaršot.