Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Pēc vakariņām, kamēr vecmāmiņa kopā ar vīriešiem iedzēra degvīnu un aizdedza pīpi, Alekss kopā ar Nadju devās uz piestātni. Mēness šķita kā debesīs iekārta dzel­tena lampa. Kā klusināta mūzika viņus apņēma džungļu trokšņi: putnu kliedzieni, pērtiķu bļāvieni, krupju kurk­stēšana un sienāžu sisināšana. Tūkstošiem jāņtārpiņu lidoja viņiem visapkārt un pieskārās sejai. Nadja vienu no tiem noķēra un iepina matu sprogās, kur kukainis izskatījās pēc sīkas laterniņas. Meitene sēdēja uz laipas, iemērkusi kailās kājas upes tumšajā ūdenī. Alekss viņai jautāja par piraijām, kuru izbāzeņus viņš bija redzējis tūristiem domātajos veikalos Manausā. Tās atgādināja miniatūras haizivis: apmēram plaukstas lieluma zivīm bija apbrīnojami spēcīgi žokļi un zobi asi kā dunči.

-     Piraijas ir ļoti noderīgas, tās iztīra ūdeni no līķiem un atkritumiem. Tētis domā, ka viņas uzbrūk tikai tad, ja sajūt asins smaržu vai ir ļoti izsalkušas, meitene paskaidroja.

Viņa pastāstīja, ka reiz bija redzējusi, kā jaguāra ievainots krokodils ieslīd ūdenī, piraijas caur brūci iekļūst tā ķermenī un aprij dzīvnieku pāris minūšu laikā, atstājot ādu pilnīgi neskartu.

Piepeši meitene kļuva ļoti uzmanīga un pamāja, lai Alekss netrokšno. Pērtikītis Boroba uztraukumā sāka lēkāt un spalgi kliegt, bet Nadja dzīvnieku uzreiz no­mierināja, iečukstot tam kaut ko ausī. Zēnam šķita, ka pērtiķis saprot ikvienu savas saimnieces vārdu. Viņš redzēja tikai augu ēnas un melno ūdens spoguli, tomēr kaut kas nenoliedzami bija piesaistījis Nadjas uzma­nību, jo viņa piecēlās kājās. Varēja dzirdēt, ka ciematā kāds spēlē ģitāru, bet šeit viņi bija tikai divi vien.

Nadja gari un spalgi iekliedzās. Zēnam tas izklausījās pēc pūces kliedziena, un brīdi vēlāk no otra upes krasta atskanēja tieši tāds pats troksnis. Meitene atkārtoja aicinājumu vēl divas reizes un saņēma tieši tādu pašu atbildi. Tad viņa paņēma Alekšu aiz rokas un norādīja, lai viņš seko. Puisis atcerējās Sesara Santosa brīdinā­jumu tumsā neatstāt ciematu, kā arī visus par čūskām, plēsīgiem zvēriem, bandītiem un bruņotiem dzērājiem dzirdētos stāstus. Nemaz nerunājot par Leblāna aprak­stītajiem mežonīgajiem indiāņiem vai Briesmoni… Taču viņš negribēja meitenei parādīt, ka ir bailulis, un, ne­sakot ne vārda, sekoja viņai, tomēr drošības dēļ atvāza savu Šveices armijas nazi.

Aiz muguras palika ciemata pēdējās mājeles, bet jau­nie draugi mēnesgaismā uzmanīgi virzījās uz priekšu. Džungļi izrādījās ne tik blīvi, kā Alekss bija iztēlojies; upes krasti bija biezi noauguši, tomēr tālāk no krasta augu bija mazāk un bērni bez grūtībām varēja virzīties uz priekšu. Viņi nebija tikuši necik tālu, kad atkal iz­dzirdēja pūces kliedzienu. Alekss un Nadja bija nonā­kuši nelielā klajumiņā, no kura skaidri varēja saredzēt debesīs spīdošo mēnesi. Nadja apstājās un nekustīgi sastinga; pat Boroba bija mierīgs, it kā saprastu, kas viņus sagaida. Drīz vien Alekss no pārsteiguma salēcās: apmēram trīs metru attālumā no nakts tumsas negaidīti iznira kāds noslēpumains, spokam līdzīgs stāvs. Zēns ciešāk satvēra nazi un gatavojās aizstāvēties, tomēr Nadjas mierīgā izturēšanās viņu atturēja.

Aija, meitene klusi nomurmināja.

-Aija, aija… atbildēja balss, kas Aleksam vairāk atgādināja vēja šalkas.

Stāvs tuvojās un pienāca Nadjai cieši klāt. Tobrīd Alekša acis jau bija apradušas ar tumsu, un blāvajā mēnesgaismā viņš samanīja neticami vecu vīrieti. Par spīti staltajam stāvam un veiklajām kustībām, viņš izskatījās kā pāris gadu simteņus vecs. Vīrs bija ļoti neliela augu­ma. Alekss nodomāja, ka pat mazāks nekā viņa māsa Nikola, kurai bija tikai deviņi gadi. Viņš valkāja no au­giem pītu priekšautu, un viņa krūtis sedza kāds ducis gliemežvāku, sēkliņu un meža cūku zobu kaklarotu. Svešinieka āda bija krunkaina kā tūkstoš gadu vecam zilonim un uz trauslā skeleta veidoja krokas. Viņam rokās bija īss šķēps un nūja, no kuras nokarājās daudzi ādas maisiņi, un kvarca cilindrs, kas skanēja gluži kā maza bērna grabulis. Nadja pacēla roku pie matiem, atbrīvoja jāņtārpiņu un piedāvāja to dīvainajam viesim; vecais vīrs labprāt paņēma kukaini un iekarināja to starp savām krellēm. Nadja nometās četrrāpus un no­rādīja, lai Alekss šādi apliecina cieņu. Arī indiānis tūdaļ pat noliecās, un nu viņi visi trīs bija vienā augumā.