Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Alekss joprojām grozījās guļamtīklā, pūloties aizmigt, kad sadzirdēja neskaidru balsu murdoņu. Tie varēja būt tikai džungļu trokšņi, tomēr zēns nolēma par to pārliecināties. Basām kājām un vienā apakšveļā viņš klusi virzījās uz kopējās istabas otru malu, kur līdzās tēvam šūpuļtīklā gulēja Nadja. Puisis uzlika plaukstu meitenes mutei un čukstus pasauca viņu, mēģinot nepamodināt pārējos. Nadja sabijusies atvēra acis, bet tad pazina Alekšu, nomierinājās un veikli kā kaķis izkāpa no sava tīkla, vienlaikus pamājot ar roku Borobam un liekot tam uzvesties rāmi. Pērtiķītis paklausīja uz vārda, saritinājās guļamtīklā, un Alekss domās salīdzināja to ar savu suni Pončo, kuram tā arī nebija izdevies iemā­cīt pat vienkāršāko komandu. Bērni piesardzīgi izgāja ārā un slīdēja gar viesnīcas terases sienu, jo Alekss bija dzirdējis atskanam troksni tieši no šejienes. Bērni no­slēpās durvju ailā, pieplaka sienai un ieraudzīja kapteini

Ariosto un Mauro Karijasu sēžam pie neliela galdiņa, pī­pējam, iedzeram un klusā balsī sarunājamies. Viņu sejas degošo cigāru un uz galda gruzdošā pretodu smaržkociņa gaismā bija skaidri redzamas. Alekss nopriecājās, ka ir pasaucis sev līdzi Nadju, jo vīrieši runāja spāniski.

-    Tu jau zini, kas tev jādara, Ariosto, Karijass teica.

-    Tas nebūs viegli.

-Ja tas būtu viegli, tu, puis, man nebūtu nepiecie­šams un tāpat man nevajadzētu tev maksāt, Mauro Karijass atgādināja.

-    Man nepatīk tie fotogrāfi, šitā mēs varam iekulties nepatikšanās. Kas attiecas uz rakstnieci, jāteic, ka tā vecene izskatās baigi viltīga, kapteinis sacīja.

-    Bez antropologa, rakstnieces un fotogrāfiem mūsu plāns nav neko vērts. Viņi no šejienes aizbrauks, iegau­mējuši pareizo stāstiņu, un tas no mums novērsīs jeb­kādas aizdomas. Tā mēs izvairīsimies no Kongresa faktu izpētes komisijas. Šoreiz kā apliecinājums būs International Geographic ekspedīcija, Karijass pa­skaidroja.

-    Nekādi nesaprotu, kādēļ valdība tik ļoti uzmana šo džungļu gabalu. Tas aizņem tūkstošiem kvadrātkilo­metru, ko pieklātos izdalīt kolonistiem, lai šajā elles nostūrī ienāk progress, kapteinis neslēpa savas domas.

-    Visam savs laiks, Ariosto. Šai teritorijā ir smaragdi un dimanti. Pirms kolonisti ieradīsies cirst kokus un audzēt govis, mēs ar tevi jau būsim stāvus bagāti. Es šeit vēl negribu redzēt nevienu laimes meklētāju.

-    Tādā gadījumā to šeit arī nebūs. Tādēļ jau, mans draugs, ir karaspēks lai liktu ievērot likumu. Vai tad mums nav jāaizsargā indiāņi? kapteinis Ariosto sacīja, un abi vīri apmierināti iesmējās.

-    Es jau visu esmu izplānojis, man uzticams cilvēks dosies līdzi ekspedīcijai.

-    Kurš tas būs?

-    Pagaidām nevēlos izpaust viņa vārdu. Briesmoņa dēļ tas stulbais Leblāns un žurnālisti ies tieši turp, kur mēs vēlamies, un teiks to, ko mēs gribam. Viņi sastap­sies ar indiāņiem, tas ir neizbēgami. Viņi nevar klaiņot pa Orinoko augstieni, meklējot Briesmoni, un tos ne­uziet, uzņēmējs piebilda.

-    Tavs plāns šķiet diezgan sarežģīts. Man ir ļoti uzti­cami ļaudis, mēs to varētu izdarīt tā, ka neviens neko ne­mana, kapteinis Ariosto iebilda, ceļot glāzi pie lūpām.

-    Nē! Vai tad es tev neesmu simtiem reižu teicis, ka mums jābūt pacietīgiem? Karijass uzstāja.

-    Izstāsti man to plānu vēlreiz, Ariosto palūdza.

-    Neuztraucies, par plānu es parūpēšos pats. Vēlākais trīs mēnešu laikā mēs šo teritoriju būsim atbrīvojuši.

Tieši tobrīd Alekss sajuta kaut ko sev uz kājas un gandrīz iekliedzās: pār viņa baso pēdu slīdēja čūska. Nadja pielika pirkstu pie lūpām un rādīja, lai zēns ne­kustas. Karijass un Ariosto satraukti piecēlās kājās un vienlaikus izvilka ieročus. Kapteinis ieslēdza kabatas bateriju, un gaismas kūlis aizslīdēja tikai pāris centi­metru attālumā no bērnu paslēptuves. Alekša bailes bija tik lielas, ka viņš no laba prāta būtu izvēlējies stāties pretī šauteņu stobriem, nevis purināt nost čūsku, tomēr Nadjas roka turēja viņu ciet un zēns nevarēja riskēt arī ar draudzenes dzīvību.

-    Kas tur ir? kapteinis pusbalsī vaicāja, lai nepamodinātu viesnīcā guļošos.

Klusums.

-    Ejam prom, Ariosto, Karijass pavēlēja.

Militārista laternas staru kūlis vēlreiz pārskrēja ap­kārtnei, un tad abi vīri, joprojām turot rokā ieročus, devās uz kāpnēm, kas veda uz ielu. Pagāja pāris mi­nūšu, līdz bērni saprata, ka var kustēties, nepievēršot sev uzmanību. Tikmēr čūska bija apvijusies lielam, tās galva jau atradās pie zēna ceļgala, un sviedri straumēm tecēja pa viņa augumu. Nadja novilka krekliņu, ietina tajā labo roku un ļoti uzmanīgi paņēma čūsku gandrīz pie pašas galvas. Alekss uzreiz juta, ka čūskas tvēriens kļūst spēcīgāks, tomēr meitene rāpuli turēja cieši un bez asām kustībām pamazām atbrīvoja jaunā drauga kāju, līdz čūska palika karājoties viņas izstieptajā rokā. Nadja ievēzēja roku kā vējdzirnavas spārnu un pārmeta rāpuli pār terases margām tumsā. Pēc tam pavisam mierīgi atkal uzvilka krekliņu.

-    Vai tā bija indīga? zēns apjautājās klusā un trīcošā balsī.