Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Boroba palēcās, uzkāpa vecajam vīram uz pleciem un sāka raustīt viņa ausis; saimniece ar roku viegli uz­šāva dzīvnieciņam, un večuks apmierināti sāka smieties. Aleksam šķita, ka indiānim mutē nav neviena zoba, tomēr vājās gaismas dēļ viņš par to nebija pilnīgi drošs. Indiānis un Nadja sāka garu sarunu, kas sastāvēja no žestiem un valodas, kuras skaņas bija ļoti maigas un līdzinājās vēja šalkām, ūdens šļakstiem un putnu dzies­mām. Puisis nojauta, ka runa ir arī par viņu, jo saru­nas biedri ik pa laikam norādīja uz viņu ar pirkstu. Kādā brīdī vecais vīrs pielēca kājās un nikni sāka kratīt savu šķēpu, bet meitene viņu nomierināja ar gariem pa­skaidrojumiem. Beidzot večuks noņēma no kakla kādu amuletu no grebta kaula un pielika pie lūpām, lai tajā iepūstu. Atskanēja tas pats pūces kliedziens, ko viņi bija dzirdējuši iepriekš un ko Alekss labi pazina, jo šie putni dzīvoja arī viņa mājas apkārtnē Kalifornijā. Dīvainais sirmgalvis uzkāra amuletu Nadjai kaklā, atvadoties uz­lika rokas meitenei uz pleciem un pazuda tikpat pēkšņi, kā parādījās. Zēns varēja apzvērēt, ka nebija redzējis viņu attālinoties, večuks vienkārši izgaisa.

-    Tas bija Valimai, Nadja pačukstēja.

-   Valimai? zēns pārjautāja. Šī dīvainā tikšanās viņu bija satraukusi.

-     Klusu! Nesaki to skaļā balsī! Nekad nedrīkst izru­nāt kāda indiāņa vārdu viņa klātbūtnē, tas ir tabu. Vēl jo vairāk nedrīkst izrunāt mirušo vārdus, tas ir daudz lielāks tabu, briesmīgs apvainojums, Nadja skaidroja.

-    Un kas viņš ir?

-    Viņš ir šamanis, ļoti varens burvis. Viņš skaidro sapņus un vīzijas un var ceļot uz garu pasauli, kad vien vēlas. Viņš ir vienīgais, kurš zina ceļu uz Eldorado.

-    Eldorado? Zelta pilsēta, ko izdomāja konkistadori? Bet tā taču ir tikai absurda leģenda! Alekss izsaucās.

-Valimai kopā ar sievu tur ir bijis daudzas reizes. Viņi vienmēr staigā kopā, meitene palika pie sava.

-    Es viņu neredzēju, Alekss noteica.

-    Viņa ir gars. Garus visi neredz.

-    Un tu viņu redzēji?

-    Jā. Viņa ir jauna un ļoti skaista.

-    Un ko tas burvis tev iedeva? Ko jūs abi runājāt? Alekss jautāja.

-    Viņš man iedeva talismanu. Tas mani vienmēr sar­gās; neviens ne cilvēki, ne dzīvnieki, ne spoki man nevarēs nodarīt pāri. Ar to es varēšu burvi izsaukt, vajag tikai iepūst, un viņš būs klāt. Līdz šim nevarēju viņu pasaukt, man bija jāgaida, kamēr viņš atnāks pats. Valimai teica, ka man tas būšot nepieciešams, jo apkārt esot daudz briesmu, Rahakanariva briesmīgais cilvēk­ēdāja putna gars brīvi staigā apkārt. Viņš vienmēr nes līdzi nāvi un iznīcību, bet mani sargās talismans.

-     Tu nu gan esi dīvaina meitene… Alekss nopūtās, jo neticēja ne pusei no dzirdētā.

-Valimai domā, ka ārzemniekiem nevajadzētu iet meklēt Briesmoni. Viņš uzskata, ka vairāki no tiem mirs. Bet tev un man ir jāiet, jo mēs esam aicināti, tāpēc ka mums ir balta dvēsele.

-    Kas mūs aicina?

-    Nezinu, bet, ja Valimai to saka, tad tā arī ir.

-     Un tu tiešām tam visam tici, Nadja? Tu tici burv­jiem, cilvēkēdājiem putniem, Eldorado, neredzamām sievām un Briesmonim?

Meitene neko neatbildēja, tikai pagriezās un sāka iet uz ciemata pusi. Alekss viņai sekoja, jo negribēja apmaldīties.

6 Plāns

Tonakt Aleksandrs Kolds gulēja nemierīgi. Viņš jutās kā zem klajas debess, it kā trauslās sienas, kas viņu no­robežoja no džungļiem, būtu izzudušas un nu viņš būtu pakļauts visām šīs svešās pasaules briesmām. Viesnīca bija uz pāļiem celta dēļu ēka ar cinka jumtu un tukšām logu ailām, tā derēja tikai tam, lai paglābtos no lietus. Krupju un citu dzīvnieku radītais troksnis sasaucās ar istabas biedru krākšanu. Guļam tīkls pāris reižu apme­tās apkārt, sāpīgi nosviežot Alekšu uz grīdas, iekams viņš atcerējās, ka tajā vajag iekāpt pa diagonāli, lai no­turētu līdzsvaru. Nebija karsts, tomēr puisis svīda. Viņš ilgi nevarēja aizmigt un pustumsā skatījās uz pretodu lī­dzekli piesūcināto moskītu tīklu, domāja par Briesmoni, tarantuliem, skorpioniem, čūskām un citām šausmām, kas uzglūnēja no tumsas. Viņš atcerējās dīvaino, šo­vakar redzēto ainu ar Nadju un indiāni. Samanis bija paredzējis, ka vairāki ekspedīcijas dalībnieki mirs.

Aleksam šķita neticami, ka viņa dzīve dažu dienu laikā var tik krasi mainīties, ka viņš pēkšņi atrodas pasakainā vietā, kur, kā bija stāstījusi vecmāmiņa, gari pastaigājas kopā ar dzīvajiem. Realitāte bija sašķobījusies, un viņš vairs nezināja, kam ticēt. Zēns stipri ilgojās pēc mājām, ģimenes un pat pēc sava suņa Pončo. Viņš jutās vientuļš un ļoti tāls no visa pazīstamā. Ja vismaz varētu pārlie­cināties, kā klājas mammai! Bet zvanīt no šī ciemata uz Teksasas slimnīcu bija tas pats, kas censties nodibināt sakarus ar Marsu. Keita nebija nekāda sabiedrotā un vēl jo mazāk mierinātāja. No vecmāmiņas gan varēja vēlēties daudz vairāk, taču viņa pat nepapūlējās atbildēt uz mazdēla jautājumiem, jo uzskatīja, ka vienīgais, ko cilvēks iemācās, ir tas, par ko viņš pārliecinās pats. Viņa uzskatīja, ka ikviens piedzīvo tieši tik daudz, cik viņam nepieciešams.