Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

-    Jā, domāju, ka tā bija surukuku, tomēr vēl pavisam neliela. Viņai bija tik maza mutīte, ka, atplēšot žokli, tā varēja tev iekost tikai pirkstā, kājā jau nu nekādi ne, Nadja atbildēja un Aleksam atstāstīja Karijasa un Ariosto sarunu.

-    Kāds īsti ir šo bandītu plāns? Ko mēs varam darīt? Nadja prātoja.

-    Nezinu. Vienīgais, kas man nāk prātā, ir pastāstīt to visu vecmāmiņai, tomēr neesmu pārliecināts, vai viņa man ticēs; Keitai šķiet, ka esmu slimīgi aizdomīgs, jo man it visur rādās ienaidnieki un briesmas, zēns atbildēja.

Pašlaik, Aleks, mēs varam tikai gaidīt un novē­rot… Nadja nopūtās.

Bērni atgriezās savos guļamtīklos. Alekss bija tik no­guris, ka uzreiz aizmiga un tikai rītausmā pamodās no spalgas pērtiķu gaudošanas. Viņš jutās tik izsalcis, ka labprāt būtu apēdis pat tēva ceptās pankūkas, bet tu­vumā nebija atrodams nekas ēdams, tāpēc nācās gaidīt vēl divas stundas, līdz ceļabiedri bija gatavi brokastot. Viņam piedāvāja melnu kafiju, siltu alu un atliekas no iepriekšējā vakarā ceptā tapīra. Alekss no visa ar riebu­mu atteicās. Viņš nekad nebija redzējis tapīru un iztēlo­jās to kā lielu žurku; pēc dažām dienām puisis piedzīvoja varenu pārsteigumu, uzzinot, ka tapīrs ir vairāk nekā simts kilogramu smags, cūkai līdzīgs dzīvnieks, kura gaļu šeit augstu vērtē. Zēns norāva banānu, bet tas izrā­dījās rūgts un mutē atstāja nepatīkamu garšu. Pēc tam viņš uzzināja, ka šos banānus parasti ēd ceptus. Nadja, kas kopā ar citām meitenēm agri no rīta bija devusies uz upi peldēties, atgriezās, aiz vienas auss aizspraudusi svaigu puķi un to pašu vakardienas zaļo spalvu aiz otras. Meitenei ap kaklu bija apķēries Boroba ar pusi ananasa rokās. Alekss bija lasījis, ka tropiskajā klimatā droši var ēst tikai tos augļus, ko cilvēks nomizo pats, tomēr nolēma, ka iespēja saķert tīfu tomēr bija patī­kamāka nekā bada nāve, un pateicīgi aprija meitenes piedāvāto ananasu.

Brīdi vēlāk parādījās arī gids Sesars Santoss, kurš bija nomazgājies tikpat rūpīgi kā viņa meita, un uzaicināja nosvīdušos ekspedīcijas dalībniekus paplunčāties upē. Viņam sekoja visi, izņemot profesoru Leblānu, kas aiz­sūtīja Karakavi sameklēt vairākus spaiņus ar ūdeni, lai varētu nomazgāties turpat uz terases, jo doma peldēties raju sabiedrībā viņu īpaši neiedvesmoja. Dažas no zivīm bija paklāja lielumā, un to varenās astes ne tikai bija asas kā zāģis, bet arī izšļāca indi. Alekss nolēma, ka pēc vakarnakts pieredzes ar čūsku viņš tagad nepiekāpsies kaut kādas zivs dēļ, lai arī cik slikta slava tai būtu, un uz galvas metās upē.

-   Ja tev uzbrūk raja, tas nozīmē, ka šie ūdeņi nav do­māti tev, tas bija vienīgais, ko sacīja vecmāmiņa, kopā ar citām sievietēm dodoties peldēties uz otru pusi.

-    Rajas ir lēnīgas un dzīvo upes dibenā. Pamanot ūdenī kustību, viņas lielākoties bēg, tomēr nekad nav par ļaunu staigāt, velkot kājas pa grunti, lai neuzmītu kādai no tām, Sesars Santoss pamācīja.

Pelde bija lieliska, un visi atgriezās svaigi un tīri.

7 Melnais jaguārs

Pirms doties prom, ekspedīcijas dalībnieki bija uz­aicināti uz Mauro Karijasa apmetni. Daktere Omaira Torresa atvainojās un sacīja, ka viņai ar armijas heli­kopteru jānosūta jaunie mormoņi atpakaļ uz Manausu, jo tiem bija kļuvis vēl sliktāk. Apmetne sastāvēja no vairākiem treileriem, kas bija atvesti ar helikopteriem un novietoti pusaplī kādā meža pļaviņā pāris kilometru no Santamaria de la Ljuvijas. Salīdzinājumā ar cinku apjumtajām ciemata mājelēm Karijasa dzīvesvieta bija luksusa apartamenti. Te bija elektrības ģenerators, radioantena un saules baterijas.

Vairākās stratēģiski svarīgās Amazones vietās Karijass bija izveidojis līdzīgas apmetnes un tā veiksmīgi varēja kontrolēt savus daudzos darījumus sākot ar koksnes ieguvi un beidzot ar zelta raktuvēm, tomēr viņš ap­metnēs nedzīvoja. Runāja, ka Karakasā, Riodežaneiro un Maiami viņam piederot karaliskas savrupmājas un katrā no tām arī pa sievai. Karijass pārvietojās ar savu reaktīvo vai vieglo lidmašīnu, kā arī izmantoja kara­spēka transportlīdzekļus, ko daži draugi ģenerāļi laipni nodeva viņa rīcībā. Santamaria de la Ljuvijā nebija lid­lauka, kur varētu nosēsties reaktīvā lidmašīna, tāpēc viņš lietoja divmotoru lidaparātu, kas iepretī Sesara Santosa grabažai šķita visai iespaidīgs. Keitas Koldas uzmanību saistīja fakts, ka apmetni apjoza elektrības vadi un visur bija apsargi.

Ko gan tik ļoti sargājamu šis cilvēks te varētu gla­bāt? viņa mazdēlam noteica.

Mauro Karijass bija viens no retajiem laimes meklētā­jiem, kas Amazonē bija kļuvis bagāts. Tūkstoši un tūk­stoši garimpeiros kājām vai kanoe laiviņās lauzās cauri džungļiem un upēm, meklējot zelta atradnes un diman­ta iegulas, viņi ar mačeti izcirta ceļu zaļajā augu sienā, kas bija pilna ar skudrām, dēlēm un moskītiem. Daudzi mira no malārijas, citi no šāvieniem, vēl citi no bada un vientulības; viņu ķermeņi satrūdēja kopējos kapos, vai tos aprija dzīvnieki.