Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Runāja, ka Karijass pirmo lielo naudu nopelnījis ar vistām: viņš tās palaidis džungļos un pēc tam uzšķērdis putnu kuņģus, lai savāktu zelta gabaliņus, ko tie bija norijuši. Tomēr šis, gluži tāpat kā citi līdzīgi stāsti par šā vīra pagātni, droši vien bija pārspīlēts, jo patiesībā jau zelts kā kukurūzas graudi nemētājas pa Amazones zemi. Lai vai kā, Karijasam nekad nenācās riskēt ar savu veselību, kā to darīja nelaimīgie garimpeiros, jo viņam bija labi sakari un ass darījumu vīra skatiens, viņš mācēja pavēlēt un likt sevi cienīt; to, ko nevarēja iegūt ar labu, Karijass paņēma ar spēku. Aiz muguras daudzi čukstēja, ka viņš ir noziedznieks, tomēr neviens neuzdrīkstējās pateikt viņam to acīs; neviens neuzdroši­nājās pārbaudīt, vai Karijasa dzīslās tiešām plūst asinis. No skata uzņēmējs nebija ne biedējošs, ne aizdomīgs, viņš bija simpātisks un patīkams saules nobrūnināts vīrs ar koptām rokām un sniegbaltiem zobiem, tērpies smalkā sporta apģērbā. Viņa balss bija melodiska, un sarunu biedram viņš skatījās tieši acīs, it kā vēlētos pārliecināties par sacītā patiesīgumu.

Uzņēmējs sagaidīja International Geographic ekspe­dīcijas dalībniekus vienā no treileriem, kas bija iekārtots kā viesistaba ar visām ērtībām, kādas nebija sastopa­mas ciematā. Viņu pavadīja divas jaunas un atraktīvas sievietes, kas pasniedza dzērienus un aizdedzināja cigā­rus, bet neteica ne pušplēsta vārda. Alekss nodomāja, ka viņas nerunā angliski. Puisis tās salīdzināja ar Morganu, meiteni, kas Ņujorkā bija viņam nozagusi mugursomu, jo sievietes izturējās tikpat bezkaunīgi. Domājot par Morganu, puisis nosarka un prātoja, kā gan viņš varēja būt tik naivs un ļaut sevi piekrāpt aplam muļķīgā veidā. Cik varēja spriest, abas meitenes apmetnē bija vienīgās sievietes, pārējie ļaudis te bija līdz zobiem bruņoti vī­rieši. Mājastēvs viesiem piedāvāja brīnišķīgas vakariņas ar dažādiem sieriem, auksto gaļu, jūras veltēm, aug­ļiem, saldējumu un citiem gardumiem, kas bija atvesti no Karakasas. Pirmo reizi pēc aizbraukšanas no savas zemes amerikāņu zēns varēja paēst pēc sirds patikas.

-    Izskatās, ka tu ļoti labi pazīsti šo reģionu, Santos. Cik ilgi tu šeit dzīvo? Mauro Karijass apvaicājās.

-    Visu dzīvi. Es nemaz nevarētu dzīvot citur, gids atbildēja.

-    Dzirdēju, ka tava sieva šeit saslima. Izsaku līdzjū­tību… Tas gan mani neizbrīna, ļoti maz ārzemnieku spēj dzīvot šādā klimatā un tik lielā nošķirtībā. Vai tava meitiņa apmeklē skolu? Karijass izstiepa roku, lai pie­skartos Nadjai, bet Boroba viņam parādīja zobus.

-    Man nav jāiet uz skolu. Es māku lasīt un rakstīt, Nadja aizkaitināta noteica.

-    Un vairāk tev tiešām nekas nav nepieciešams, skaistulīt, Karijass pasmaidīja.

-    Nadja pazīst dabu, runā angļu, spāņu, portugāļu un vairāku indiāņu cilšu valodās, meitenes tēvs pie­bilda.

-    Kas tev tur karājas kaklā, skaistulīt? Karijass maigā balsī pajautāja.

-    Mani sauc Nadja, meitene attrauca.

-    Parādi man savu kaklarotu, Nadja, uzņēmējs pa­smaidīja, atsedzot nevainojamu zobu rindu.

-    Tai piemīt burvju spēks, un es to nevaru noņemt.

-   Vai vēlies to pārdot? Es to nopirkšu, Mauro Karijass smējās.

-    Nē! meitene nokliedzās un pavirzījās nostāk.

Sesars Santoss iejaucās sarunā un atvainojās par mei­tas uzvedību. Viņam šķita dīvaini, ka tik svarīgs vīrs šķiež laiku, jokojot ar mazu bērnu. Agrāk neviens par Nadju neinteresējās, tomēr pēdējo mēnešu laikā meita sāka pievērst vispārēju uzmanību, un tas viņam it nemaz nepatika. Mauro Karijass klāstīja, ka, dzīvojot visu mūžu Amazonē, meitene nespēs iekļauties sabiedrībā. Kāda gan nākotne viņu sagaida? Viņa izskatās gudra un ar labu audzināšanu varētu tikt tālu, uzņēmējs no­teica. Viņš pat piedāvāja paņemt meiteni līdzi uz pilsētu, kur viņa varētu iet skolā un kļūt par īstu jaunkundzi.

-    Nevaru šķirties no savas meitas, tomēr jebkurā ga­dījumā es jums pateicos, Santoss atbildēja.

-    Padomājiet par to. Es viņai būtu kā audžutēvs… uzņēmējs piebilda.

-    Es saprotu arī dzīvnieku valodu, Nadja Karijasu pārtrauca. Šos vārdus pavadīja vispārēji smiekli. Vienīgie, kas nesmējās, bija meitenes tēvs, Alekss un Keita Kolda.

-    Ja tu spēj ar viņiem sarunāties, tad varētu iztulkot, ko saka viens no maniem dzīvniekiem. Nāciet līdzi, uz­ņēmējs maigā balsī aicināja.