Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Viņi bija nokļuvuši klusā vietā, kur upe veidoja ne­lielu līcīti, ļoti piemērotu, lai kādu stundu apstātos, paēstu un atgūtu spēkus. Sesars Santoss ieteica uzma­nīties, jo ūdens bija duļķains un pirms kāda laika viņi bija redzējuši krokodilus, tomēr ekspedīcijas dalībnieki bija pārkarsuši un izslāpuši. Kareivji ar garām kārtīm pārbaudīja ūdeni, un, tā kā nemanīja krokodilu pēdas, visi nolēma izpeldēties, tikai profesors Ludoviks Leblāns nepiedalījās, viņu upē nevarēja iedabūt nekādā ziņā. Pērtiķītis Boroba bija mazgāšanās pretinieks, tomēr Nadja reizi pa reizei piespieda viņu samitrināties, lai dzīvnieciņu atpestītu no blusām. Uzkāpis savai saimnie­cei uz galvas, viņš šausmās iebrēcās ik reizi, kad viņam uzšļakstījās kāda ūdens pile. Ekspedīcijas dalībnieki kādu brīdi pašķaidījās ar ūdeni, tikmēr Sesars Santoss un divi no viņa vīriem sadalīja briedi un iekūra uguns­kuru, lai varētu to izcept.

Alekss redzēja, ka vecmāmiņa bez jebkādas kautrības novelk bikses un kreklu un vienā apakšveļā dodas pel­dēties, kaut arī samirkusi izskatījās gandrīz vai kaila. Zēns centās uz viņu neskatīties, bet drīz vien saprata, ka te, dabas vidū un tālu prom no ierastās pasaules, kauns par savu ķermeni bija pilnīgi nevietā. Alekss bija audzis kopā ar māti un māsām un arī skolā bija piera­dis pie pretējā dzimuma klātbūtnes, tomēr pēdējā laikā viss sievišķais viņu pievilka kā sena un aizliegta mis­tērija. Viņš zināja šo sajūtu iemeslu: tie bija hormoni, kas trakoja un neļāva mierīgi domāt. Pusaudža gadi bija vienas vienīgas mokas, ļaunākais, kas vien var no­tikt, viņš nodomāja. Vajadzētu izgudrot tādu lāzerstaru aparātu, kurā tu uz brītiņu ieej un puf! iznāc laukā jau pieaudzis cilvēks. Zēnam iekšā plosījās viesulis, reizēm viņš jutās eiforisks kā pasaules valdnieks un bija gatavs kailām rokām cīnīties ar lauvām; savukārt citreiz Alekss jutās kā pēdējais niekkalbis. Tomēr kopš ceļojuma sā­kuma viņš ne reizi nebija atcerējies par hormoniem un nevienu brīdi nebija nodevies pārdomām, vai vispār vērts dzīvot tālāk, šaubām, kas agrāk viņam uzmācās vismaz reizi dienā. Tagad viņš salīdzināja vecmāmiņas ķermeni sausu, mezglainu un krunkainu ar Omairas Torresas maigajiem un zeltainajiem, neuzkrītošā melnā peldkostīmā tērptajiem izliekumiem un vēl bērnišķīgo Nadjas pievilcību. Viņš vēroja, kā ķermenis mainās da­žādā vecumā, un nolēma, ka visas trīs sievietes savā ziņā ir vienlīdz skaistas. Par šo domu Alekss pat nosarka. Pirms divām nedēļām viņam prātā nebūtu ienācis atzīt par pievilcīgu savu vecmāmiņu. Vai tiešām hormoni bija pavisam sajaukuši viņa prātu?

Šausminošs kliedziens novērsa Alekšu no svarīga­jām pārdomām. Bļāvējs bija Džoels Gonsaless, viens no fotogrāfiem, kas izmisīgi kūļājās upes krastā. Sākumā neviens nesaprata, kas notiek, tikai redzēja vīra rokas tveram gaisā un galvu iznirstam un atkal pazūdam zem ūdens. Alekss, kurš bija arī skolas peldēšanas komandas dalībnieks, ar pāris vēzieniem pirmais piepeldēja pie nelaimē iekļuvušā ceļabiedra. Tuvojoties viņš ar šaus­mām ieraudzīja, ka fotogrāfa ķermenim ir apvijusies čūska ugunsdzēsēju šļūtenes resnumā. Alekss sagrāba

Gonsalesu aiz rokas un centās aizvilkt līdz krastam, tomēr vīra un čūskas svars bija par smagu. Tad viņš ar abām rokām no visa spēka mēģināja atraut rāpuli, tomēr čūska ar katru līkumu aizvien ciešāk apvijās upurim. Alekss atcerējās drebuļus uzdzenošo piedzīvojumu ar surukuku, kas viņam bija apvijusies ap kāju pirms dažām dienām. Šoreiz bija tūkstoš reižu sliktāk. Fotogrāfs vairs nepretojās un nekliedza, viņš bija zaudējis samaņu.

Tēt, tēt! Anakonda! Nadja pievienojās Alekša klie­dzieniem.

Tikmēr jau bija piesteigusies arī Keita Kolda, Timotijs Brūss un divi kareivji, kas mēģināja atbrīvot nelaimīgā Gonsalesa ķermeni no čūskas skāvieniem. Pa visiem viņi bija savandījuši dubļus līča dibenā, un tagad ūdens bija kļuvis tumšs un biezs kā šokolāde. Izveidojās tāds jūklis, ka vairs nevarēja saprast, kas notiek, ikviens kaut ko sauca un izkliedza norādījumus, kuros pārējie neklausījās. Visi pūliņi šķita veltīgi, līdz ieradās Sesars Santoss ar nazi rokā. Gids neuzdrošinājās likt to lietā uz labi laimi, jo baidījās ievainot Džoelu Gonsalesu vai kādu, kurš cīnījās ar čūsku; viņam nācās nogaidīt, līdz anakondas galva uz mirkli iznira, lai ar spēju vēzienu to nocirstu. Asinis sajaucās ar ūdeni, un tas atkal ieguva brūnganu nokrāsu. Bija nepieciešamas vēl piecas minū­tes, lai atbrīvotu fotogrāfu, jo rāpuļa ķermenis, refleksu vadīts, joprojām to cieši žņaudza.