Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Sākot no šā brīža, ceļojums izvērtās aizvien nomā­cošāks. Augu valsts kļuva vēl blīvāka, un sauli varēja saskatīt, tikai kuģojot pa pašu upes vidu. Viss bija tik saspiests un neērts, ka laivās nebija iespējams gulēt; par spīti iespējamām briesmām, ko radīja indiāņi un dzīv­nieki, bija nepieciešams pārnakšņot upes krastā. Sesars Santoss sadalīja pārtiku, organizēja medības un zveju un noteica, kādā kārtībā vīriešiem pa nakti jāstāv sardzē. No šī saraksta tika svītrots profesors Leblāns, jo bija skaidri redzams, ka vismazākais troksnis viņu ārkārtīgi satrauc. Keita Kolda un daktere Omaira Torresa uzstāja uz savu dalību sardzē: šķita netaisnīgi atteikties tikai tāpēc, ka viņas ir sievietes. Arī bērni izteica savu vēlmi sargāt, daļēji tāpēc, ka vēlējās izsekot Karakavi. Viņi bija redzējuši, kā indiānis saber kabatās saujām ložu un aizdomīgi staigā ap radioraidītāju. Sesars Santoss laiku pa laikam ar milzīgām grūtībām pa radio nosūtīja ziņas operatoram Santamaria de la Ljuvijā, lai darītu zināmu viņu atrašanās vietu. Džungļu biezā lapotne darbojās kā lietussargs un nelaida cauri radioviļņus.

-     Kas būtu ļaunāk indiāņi vai Briesmonis? Alekss joka pēc pajautāja Ludovikam Leblānam.

-    Indiāņi, manu zēn. Viņi ir kanibāli un ēd ne tikai ienaidniekus, bet arī savas cilts mirušos, profesors viszinīgi paskaidroja.

-    Tiešām? Nekad neko tādu neesmu dzirdējusi, dak­tere Omaira Torresa ironiski piebilda.

-    Palasiet manu grāmatu, jaunkundz.

-    Daktere, viņa izlaboja jau nezin kuro reizi.

-    Šie indiāņi nogalina, lai iegūtu sievietes, Leblāns apstiprināja.

-    Iespējams, šā iemesla dēļ drīzāk nogalinātu jūs, nevis indiāņi, profesor, jo sieviešu viņiem netrūkst, drī­zāk ir par daudz, daktere noteica.

-    Esmu to redzējis savām acīm: viņi uzbrūk citiem shabonos, lai nolaupītu meitenes.

-     Cik man zināms, neviens nevar piespiest meitenes palikt pie viņiem pret savu gribu. Ja viņas vēlas, tad iet tiem līdzi. Ja shabonos karo, tad tikai tāpēc, ka kāds no viņiem ir lietojis maģiju, lai nodarītu ļaunu citam. Viņi karo atriebības dēļ, reizēm tie ir arī ceremoniāli kari, kuros viņi cīnās ar nūjām, taču bez nodoma kādu nogalināt, Sesars Santoss iejaucās.

-Jūs kļūdāties, Santos. Noskatieties Ludovika Leblāna dokumentālo filmu, un jūs sapratīsiet manu teo­riju, Leblāns nerimās.

-    Cik saprotu, jūs izdalījāt shabono mačetes un nažus un apsolījāt, ka dosiet vēl dāvanas, ja vien viņi kameru priekšā darīs, ko vēlaties… gids noteica.

-    Tas ir klajš apmelojums! Saskaņā ar manu teoriju…

-    Arī citi antropologi un žurnālisti ierodas Amazonē ar saviem priekšstatiem par indiāņiem. Bija viens, kas uzņēma dokumentālo filmu par to, ka zēni šeit ģērbjas kā sievietes, krāsojas un lieto dezodorantu, Sesars Santoss piebilda.

-    A, šim kolēģim vienmēr ir bijušas diezgan dīvainas idejas… profesors atzina.

Gids Aleksam un Nadjai iemācīja pielādēt un lietot pistoles. Meitene gan nešķita īpaši veikla un ieintere­sēta, izskatījās, ka viņa nespēj trāpīt mērķī pat no trīs soļu attāluma, turpretim Aleksam šī lieta ļoti patika. Pistoles svars rokā viņam deva neuzvarama spēka iz­jūtu; pirmo reizi mūžā viņš saprata ļaužu apsēstību ar šaujamieročiem.

-    Mani vecāki neatzīst šaujamieročus. Ja viņi mani tagad redzētu, tad zaudētu samaņu, zēns noteica.

-    Viņi tevi neredzēs, vecmāmiņa apliecināja un maz­dēlu nofotografēja.

Alekss pieliecās un izlikās šaujam, gluži tāpat kā kād­reiz bērnībā spēlējot karinu.

-Visdrošākais veids, kā aizšaut garām, ir mērķēt un šaut, kad esi neērtā stāvoklī, Keita Kolda noteica. Ja mums uzbruks, Aleksandr, tad tev gluži vienkārši nebūs citas iespējas, bet tu nesatraucies, neviens jau uz tevi neskatīsies. Visticamāk, līdz tam laikam mēs visi jau būsim miruši.

-    Tu nedomā, ka es tevi varētu aizstāvēt, vai ne?

-    Nedomāju gan. Tomēr es labāk mirtu no indiāņu rokas Amazonē nekā aiz vecuma Ņujorkā, vecmāmiņa piebilda.

-    Keita, tu nu gan esi vienreizīga! zēns pasmaidīja.

-    Mēs visi tādi esam, Aleksandr, viņa secināja.

Trešajā ceļojuma dienā kādā nelielā upes krasta pļa­viņā viņi pamanīja briežu ģimeni. Šķita, ka pie drošības pieradušos dzīvniekus itin nemaz nesatrauc laivu tuvo­šanās. Sesars Santoss lika apstāties un nošāva vienu no dzīvniekiem, kamēr pārējie lielā izbīlī aizbēga. Tovakar ekspedīcijas dalībnieki lieliski pavakariņoja: lai arī diez­gan stiegraina, brieža gaļa bija garšīga, it īpaši, kad vai­rākas dienas viņi bija pārtikuši tikai no zivīm. Matuve bija paņēmis līdzi īpašas zāles, ko viņa cilts indiāņi bēra ūdenī. Zivis kļuva nekustīgas, un tās bija viegli uzdurt uz šķēpa vai uz liānai piesietas bultas. Zāles neatstāja nekādas pēdas zivs gaļā vai ūdenī, turklāt nenoķertās zivis pēc mirkļa atguvās.