Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Sesars Santoss mēdza apstādināt laivas starp kokiem, kuru zari liecās pār ūdeni. Lai noplūktu augļus, pietika tikai pastiept roku. Tādus augļus Alekss nekad nebija redzējis un pat nevēlējās nogaršot, lai gan pārējie ēda ar baudu. Reiz gids aizveda laivas līdz kādam augam, kurš, pēc viņa teiktā, lieliski dziedēja brūces. Daktere Omaira Torresa bija ar viņu vienisprātis un ieteica amerikāņu zēnam paberzēt ar auga sulu rētu uz rokas, kaut gan patiesībā tas nebija nepieciešams, jo brūce jau bija labi sadzijusi. Tik tikko vēl varēja samanīt iesārtu līniju, kas vairs nemaz netraucēja.

Keita Kolda pastāstīja, ka šai apvidū daudzi cilvēki meklējuši mītisko Eldorado pilsētu. Pēc leģendas, tās ielas bijušas bruģētas ar zeltu un bērni spēlējušies ar dārgakmeņiem. Daudzi piedzīvojumu meklētāji bija de­vušies džungļos un pārstaigājuši Amazones un Orinoko krastus, tā arī nekad nesasniedzot šo brīnišķīgo vietu, kur pasaule vēl joprojām bija nesamaitāta kā cilvēces rītausmā. Viņi mira vai atkāpās indiāņu, moskītu, plē­soņu, tropisko slimību, klimata un citu grūtību priekšā.

Ekspedīcija jau bija nokļuvusi Venecuēlas teritorijā, tomēr robežām šeit nebija nozīmes skatienam joprojām pavērās aizvēsturiskā paradīze. Atšķirībā no Riunegru šo upju ūdeņi bija tikpat kā neapdzīvoti. Ekspedīcijas dalībnieki nesastapās ar citiem peldamrīkiem, neredzēja nedz kanoe laiviņas, nedz peldošās mājas, pat nevienu cilvēku. Turpretim augu un dzīvnieku valsts bija brī­nišķīga, fotogrāfi nespēja vien nopriecāties, caur sa­viem objektīviem viņi nekad nebija redzējuši tik daudzas koku, augu, puķu, insektu, putnu un dzīvnieku sugas. Te bija sarkani un zaļi papagaiļi, eleganti flamingo, ka­nārijputniņu un mazo papagailīšu simti, tukani ar tik lieliem un smagiem knābjiem, ka putni tik tikko spēja tos noturēt. Daudzas putnu sugas bija gandrīz izzudu­šas, jo kontrabandisti tos medīja, lai par bargu naudu pārdotu citās zemēs. No kokiem viņus sveicināja dažādi pērtiķi, kuri pēc sejas izteiksmes un izturēšanās bija līdzīgi cilvēkiem. Te bija brieži, skudrulāči, vāveres un citi nelieli zīdītāji. Daži krāšņi papagaiļi tā sauktie gvakamaijas viņiem sekoja garus gabalus. Šie lielie, raibie putni apbrīnojami graciozi lidoja virs laivām, it kā viņus ārkārtīgi interesētu dīvainās radības, kas tajās ceļoja. Leblāns šāva uz tiem no savas pistoles, tomēr Sesars Santoss pasteidzās uzsist viņam pa roku un lodi novirzīt. Šāviena troksnis izbiedēja pērtiķus un citus putnus, debesis piepildīja spārnu vēdas, bet pēc laiciņa papagaiļi atgriezās tik un tā.

-    Profesor, tie nav ēdami, šo putnu gaļa ir pārāk rūgta. Nav nekādas jēgas tos nogalināt, Sesars Santoss pārmeta antropologam.

-    Man patīk viņu spalvas, Leblāns atbildēja, gida iztraucēts.

-    Manausā jūs tās varat nopirkt, Sesars Santoss sausi noteica.

-    Gvakamaijas var pieradināt. Manai mātei Boavistā viens tāds ir. Tas viņu visur pavada, lidojot pāris metru virs galvas. Kad viņa dodas uz tirgu, gvakamaija seko au­tobusam, līdz viņa izkāpj, un kādā kokā pagaida, līdz viņa nopērk visu nepieciešamo, lai gluži kā tāds klēpja sunītis atkal atgrieztos mājās, daktere Omaira Torresa stāstīja.

Alekss vēlreiz pārliecinājās, ka viņa flautas skaņas sa­trauc pērtiķus un putnus. Šķita, ka flauta neatvairāmi pievelk Borobu. Kad zēns spēlēja, pērtiķītis nekustīgi klausījās, savilcis svinīgu un ziņkāru sejas izteiksmi; reizēm viņš uzlēca Aleksam virsū un raustīja instru­mentu, lūdzot spēlēt. Alekss vienmēr atsaucās viņa lū­gumam, jo bija priecīgs, ka pēc gadiem ilgušās cīņas ar māsām par iespēju mierīgi vingrināties beidzot kāds vēlas dzirdēt viņa muzicēšanu. Arī ekspedīcijas dalīb­niekus mūzika iepriecināja, jo daba apkārt kļuva aizvien naidīgāka un noslēpumaināka. Zēns spēlēja bez mazākās piepūles, skaņas plūda pašas no sevis, it kā šis smalkais instruments vēl atcerētos iepriekšējā īpašnieka, slavenā Džozefa Kolda nevainojamo meistarību.

Sajūta, ka viņus kāds novēro, nu jau bija pārņēmusi visus. Ekspedīcijas dalībnieki vēroja apkārtni klusējot, jo vārdā nenosauktais šķietami neeksistē. Profesors Leblāns vadīja dienas, ar binokli novērojot upes kras­tus; saspīlējums viņu bija padarījis vēl neciešamāku. Vienīgie, kurus nebija skāris kopējais satraukums, bija Keita Kolda un anglis Timotijs Brūss. Viņi abi kopā bija strādājuši jau vairākkārt, sagatavojot ceļojumu ap­rakstus, apbraukājuši vai puspasaules, pabijuši kara­darbības skartās vietās un revolūciju epicentros, kāpuši kalnos un nolaidušies jūras dzelmē, tāpēc viņu mieru varēja iztraucēt tikai kas ārkārtējs. Turklāt abiem pa­tika izrādīt vienaldzību.

-    Keita, vai tev nešķiet, ka mūs kāds novēro? maz­dēls rakstniecei jautāja.

-    Tā ir.

-    Un tev nav bail?

-    Ir vairāki veidi, kā pārvarēt bailes, Aleksandr. Tomēr neviens no tiem nav efektīvs, viņa atbildēja.