Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Tikko viņa bija izteikusi šos vārdus, viens no ka­reivjiem, kas atradās tai pašā laivā, neizdvešot ne ska­ņas, nokrita pie rakstnieces kājām. Keita Kolda noliecās pār viņu, pirmajā brīdī nesaprotot, kas noticis, bet tad ieraudzīja vīra krūtīs kaut ko līdzīgu garam ērkšķim. Viņa saprata, ka nelaimīgais bija miris vienā acumirklī: ērkšķis bija izdūries tieši starp ribām un skāris sirdi. Alekss un Keita brīdināja citus ceļabiedrus, kuri nebija pamanījuši šo kluso uzbrukumu. Mirkli vēlāk pusducis šaujamieroču raidīja lodes krasta biežņā. Kad noklusa troksnis, izgaisa pulvera dūmi un putnu spārnu vēdas debesīs, viņi redzēja, ka džungļos nekas nebija pakus­tējies. Nāvējošie šāvēji bija noslēpušies, nekustīgi un

klusi. Ar vienu rāvienu Sesars Santoss izrāva ērkški no

>

mirušā krūtīm, un nu bija redzams, ka tas ir apmēram pēdu garš, stiprs un lokans kā tērauds.

Gids deva pavēli turpināt virzīties uz priekšu pilnā ātrumā, jo šajā vietā upe bija šaura un laivas uzbru­cēju bultām viegli aizsniedzamas. Viņi neapstājās vēl divas stundas, kamēr jutās drošībā. Tikai tad viņi va­rēja izpētīt šautriņu, kas bija rotāta ar dīvainām sarka­nām un melnām zīmēm, ko neviens nespēja izskaidrot. Karakave un Matuve apliecināja, ka tādas nekad nav redzējuši un ka tās nepieder ne viņu pašu, ne kādai citai no zināmām ciltīm, tomēr apgalvoja, ka visas šeit dzīvo­jošās indiāņu ciltis izmanto spļaujamtrubiņas. Daktere Omaira Torresa paskaidroja, ka gadījumā, ja šautriņa tik pārsteidzoši precīzi nebūtu trāpījusi kareivim sirdī, viņš tik un tā būtu nomiris pāris minūšu laikā, turklāt daudz sāpīgākā veidā, jo tās smaile bija mērcēta curare, nāvējošā indē, kuru indiāņi lietoja medībās un karos un kurai nebija pretindes.

Tas ir nepieļaujami! Šī bulta varēja trāpīt man! Leblāns protestēja.

-    Tieši tā, Sesars Santoss piekrita.

-    Tā ir jūsu vaina! profesors pārmeta.

-    Mana vaina? gids pārjautāja, pārsteigts par negai­dīto sarunas pavērsienu.

-    Jūs esat gids! Jūs esat atbildīgs par mūsu drošību, tāpēc jau mēs jums maksājam!

-    Mēs neesam devušies gluži tūrisma braucienā, pro­fesor, Sesars Santoss paskaidroja.

-    Griezīsimies apkārt un tūdaļ pat brauksim atpakaļ! Vai jūs maz aptverat, kāds zaudējums tas būs zinātnes pasaulei, ja tiks nonāvēts Ludoviks Leblāns?! profe­sors izsaucās.

Pārsteigtie ekspedīcijas dalībnieki neko neteica. Ne­viens nezināja, ko sacīt, līdz ierunājās Keita Kolda.

-    Mani nolīga, lai es sagatavotu rakstu par Briesmoni, un esmu nodomājusi to izdarīt, profesor, vienalga ar vai bez saindētām bultām. Ja vēlaties atgriezties, varat to darīt kājām vai peldus, kā jums labāk tīk. Mēs turpi­nāsim ceļu saskaņā ar plānu, viņa teica.

-Vecā rupekle, kā tu iedrošinies!… profesors pilnā balsī iebrēcās.

-    Esmu gana pieklājīga, Keita Kolda viņu mierīgi pārtrauca, cieši saņēma profesoru aiz krekla un ar nai­dīgo zilo acu skatienu padarīja neiespējamus tālākos uzbrukumus.

Alekss gaidīja, ka antropologs vecmāmiņai iecirtīs kārtīgu pļauku, un jau paspēra soli uz priekšu, gatavs viņu aizstāvēt, tomēr tas nebija nepieciešams. Keitas Koldas skatiens kā ar burvja spēku Leblānu nomieri­nāja.

-    Ko darīsim ar nabaga puiša mirstīgajām atliekām? daktere jautāja, norādot uz nelaiķi.

-   Mēs nevaram viņu ņemt līdzi, tu jau zini, ka šai klimatā līķa sadalīšanās notiek ļoti ātri. Šķiet, mums nāksies viņu iemest upē… Sesars Santoss noteica.

-Viņa gars sadusmosies un sekos, lai mūs nogali­nātu, indiāņu gids Matuve šausmās iesaucās.

-    Tad darīsim tāpat kā indiāņi, kad viņiem nākas at­likt kremāciju: atstāsim ķermeni, lai putni un dzīvnieki to apēd, Sesars Santoss nolēma.

-    Un nebūs pienācīgas ceremonijas? Matuve uzstāja.

-    Tam mums nav laika. Bēru ceremonija prasītu vai­rākas dienas. Turklāt šis vīrs bija kristietis, Sesars Santoss paskaidroja.

Beidzot viņi nolēma ietīt līķi audumā un novietot uz nelielas, koka lapotnē izveidotas platformas. Keita Kolda, kas nepavisam nebija reliģioza sieviete, tomēr labi atcerējās bērnībā dzirdētās lūgšanas un improvizēja īsu kristīgās apbedīšanas rituālu. Timotijs Brūss un Džoels Gonsaless kā liecību šim notikumam filmēja un fotografēja mirušo un apbedīšanas ceremoniju. Sesars Santoss iegrieza krustus kokos upes krastā un rūpīgi atzīmēja kartē atrašanās vietu, lai to atkal varētu uz­meklēt un paņemt kaulus, ko atdot mirušā ģimenei Santamaria de la Ljuvijā.