Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Vīri sagrieza čūskas gaļu gabalos, apsālīja to un mē­ģināja cept uz iesma. Aleksam, kas līdz šim bija liedzies ēst skudrulāci, tukanu, pērtiķi un tapīru, pēkšņi radās vēlme uzzināt, kā garšo šīs milzīgās ūdensčūskas gaļa. It īpaši tāpēc, ka šī ziņa krietni varētu celt viņa prestižu Sesilijas Bārnsas un citu Kalifornijas draugu acīs, kad viņi uzzinās, ka Amazones džungļu pašā vidū Alekss ēdis anakondas gaļu. Viņš nostājās pie čūskas ādas ar gaļas gabaliņu rokās un lūdza, lai vecmāmiņa iemūžina šo mirkli fotogrāfijā. Neviens no ekspedīcijas dalībnie­kiem nebija labs pavārs, tāpēc gaļa piedega. Tā bija šķiedraina kā tunča gaļa un mazliet garšoja pēc vistas. Salīdzinājumā ar briedi anakonda bija galīgi bezgaršīga, tomēr Alekss iedomājās, ka tā ir daudz labāka par tēva ceptajām gļetainajām pankūkām. Pēkšņās atmiņas par ģimeni zēnu apstulbināja kā negaidīta pļauka. Viņš tu­rēja rokā uz iesma uzdurtu anakondas gabalu un domīgi skatījās tumšajos džungļos.

-    Ko tu tur redzi? Nadja čukstus jautāja.

-    Mammu, zēns atbildēja, un no viņa lūpām izlauzās klusa nopūta.

-    Kā viņai iet?

-    Viņa ir slima, ļoti slima, Alekss atbildēja.

-    Tavai mammai ir slims ķermenis, bet manai dvē-

» *

sele.

-    Vai tu viņu redzi?

-    Reizēm, meitene noteica.

-    Pirmo reizi redzēju ko tādu, Alekss paskaidroja. Tā bija ļoti dīvaina sajūta, it kā es māti pavisam skaidri redzētu, tomēr nevaru viņai pieskarties.

-    Visu izšķir treniņi, Jaguār. Var iemācīties redzēt ar sirdi. Samani, piemēram, Valimai, ar sirdi var pieskar­ties un sarunāties, būdami tālu prom, Nadja sacīja.

9 Miglāju ļaudis

Tonakt viņi iekāra guļamtīklus starp kokiem, un Sesars Santoss izkārtoja dežūras divu stundu garumā, lai novērotu apkārtni un uzturētu uguni. Pēc nošautā karavīra nāves un negadījuma ar Džoelu Gonsalesu bija palikuši desmit pieaugušie un divi bērni, jo ar pro­fesoru Leblānu astoņu stundu garajā naktssardzē ne­varēja rēķināties. Ludoviks Leblāns sevi uzskatīja par ekspedīcijas vadītāju, tāpēc viņam pieklājas "turēties pēc iespējas svaigākam"; bez kārtīgas izgulēšanās viņam neesot pietiekami skaidra galva, lai pieņemtu lēmumus, antropologs paskaidroja. Pārējie par to tikai priecājās, jo patiesībā neviens nevēlējās stāvēt sardzē kopā ar cilvēku, kurš satraucas, vien ieraugot vāveri. Vieglākā bija pirmā sardze, jo ļaudis šai laikā vēl ausījās un nebija tik auksts, tāpēc to uzticēja dakterei Omairai Torresai, vienam no caboclo un Timotijam Brūsam, kurš joprojām bija satraukts par kolēģa nelaimi. Brūss un Gonsaless jau vairākus gadus strādāja kopā un bija kļu­vuši gandrīz kā brāļi. Nākamā maiņa pienācās vienam no zaldātiem, Aleksam un Keitai Koldai; trešajā sardzē

stāvēja Matuve, Sesars Santoss un viņa meita Nadja. Pašā rītausmā sardzē bija jāstāv diviem kareivjiem un Karakavem.

Bija grūti iemigt, jo nelaimīgā Džoela Gonsalesa vai­diem pievienojās arī dīvaina un uzmācīga smaka, kas šķita nākam no džungļiem. Viņi bija dzirdējuši runājam par smirdoņu, kas it kā esot raksturīga Briesmonim. Sesars Santoss paskaidroja, ka viņi droši vien ir apmetu­šies netālu no kādas iraru ģimenes tas bija zebiekstei līdzīgs dzīvnieciņš ar ļoti piemīlīgu purniņu un seskam raksturīgu smaku. Šāds izskaidrojums nevienu gan nenomierināja.

-    Man griežas galva un ir slikta dūša, Alekss gluži bāls noteica.

-Ja smaka tevi nenogalinās, tā darīs tevi stiprā­ku, Keita Kolda atbildēja, jo vienīgā spēja izturēt smir­doņu.

-    Tas ir šausmīgi!

-    Nu, teiksim, tas ir citādi. Sajūtas, Aleksandr, ir ļoti subjektīvas. Tas, kas tevi atbaida, citam var šķist pie­vilcīgs. Iespējams, ka Briesmonim šī ir riesta smarža, ar kuru viņš pievilina savu mīļoto, vecmāmiņa smaidot sacīja.

-Pēēē… Smird pēc sprāgušas žurkas, ziloņa čurām, sapuvušas pārtikas un…

-    Nu gluži kā tavas zeķes! rakstniece zēnu pārtrauca.

Ekspedīcijas dalībniekus joprojām nepameta sajūta,

ka no biežņas viņus vēro simtiem acu pāru. Viņi jutās kā izlikti apskatei, turklāt viņus apgaismoja arī drebelīgā ugunskura gaisma un dažas petrolejas lampas.