Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Viņi aizvilka Džoelu Gonsalesu līdz krastam, kur fotogrāfs palika guļam kā beigts. Profesors Leblāns bija tik ļoti sanervozējies, ka no droša attāluma raidīja gaisā šāvienus, vēl vairāk sakarsējot jau tā nokaitēto atmosfēru, līdz Keita Kolda atņēma viņam pistoli un piekodināja norimties. Kamēr pārējie ūdenī cīnījās ar anakondu, daktere Omaira Torresa bija ierāpusies laivā, lai sameklētu savu čemodāniņu, un tagad nometās ceļos pie bezsamaņā gulošā vīra ar šļirci rokā. Viņa darbojās mierīgi un klusi, it kā anakondas uzbrukums būtu gluži ikdienišķs notikums. Daktere iešļircināja Gonsalesam adrenalīnu un, kad bija pārliecināta, ka viņš elpo, tur­pināja izmeklēšanu.

-    Viņam ir vairākas lauztas ribas, un pašlaik viņš at­rodas šoka stāvoklī, ārste noteica. Cerēsim, ka kāda riba nebūs skārusi plaušas un ka nebūs lauzts kakls. Viņu nepieciešams iešinēt.

-    Kā to izdarīt? Sesars Santoss jautāja.

-    Indiāņi izmanto koka mizu, dubļus un liānas, Nadja paskaidroja, pēc visa pieredzētā joprojām trīcot.

-    Ļoti labi, Nadja, daktere atzina.

Gids deva nepieciešamos norādījumus, un drīz vien daktere, Keitai un Nadjai piepalīdzot, no gurniem līdz pat kaklam bija ietinušas ievainoto ar dubļiem piesū­cinātās lupatās, kurām pāri ar liānām piesēja garus mizas gabalus. Kad dubļi izžuva, šī primitīvā konstruk­cija nebija sliktāka par modernu ortopēdisko korseti. Apdullušais un sāpju pārņemtais Džoels Gonsaless vēl pilnībā neaptvēra notikušo, tomēr jau bija atguvis sa­maņu un spēja izrunāt pāris vārdu.

-    Mums nekavējoties jānogādā Džoels uz Santamaria de la Ljuviju. No turienes Mauro Karijasa lidmašīnā viņu varēs aizvest uz kādu slimnīcu, daktere izlēma.

-    Tas ir neiespējami! Mums ir tikai divas laivas. Mēs nevaram sūtīt vienu atpakaļ, profesors Leblāns iebilda.

-    Kā tad tā? Vakar jūs vienā no tām gribējāt bēgt, bet šodien nevēlaties izmantot to ievainota drauga glāb­šanai? Timotijs Brūss jautāja, ar pūlēm cenzdamies saglabāt mieru.

-    Bez pienācīgas aprūpes Džoels var nomirt, daktere paskaidroja.

-    Nepārspīlējiet, mana mīļā. Šim vīram nekas liels nekaiš, viņš tikai ir izbijies. Viņš mazliet atpūtīsies un pēc pāris dienām atkal būs uz kājām, Leblāns sacīja.

-    Ļoti gādīgi no jūsu puses, profesor, dūres vīstot, Timotijs Brūss norūca.

-    Pietiek, kungi! Lēmumu pieņemsim rīt. Ir pārāk krēslains, lai kuģotu, un tūdaļ satumsīs vēl vairāk. Mums nāksies nakšņot šeit pat, Sesars Santoss izlēma.

Daktere Omaira Torresa palūdza sakurt ugunskuru netālu no cietušā, lai viņš visu nakti būtu sausumā un siltumā. Lai palīdzētu pārciest sāpes, daktere viņam iešļircināja morfinu un, lai izvairītos no infekcijas, sāka dot antibiotikas. Viņa sajauca pudelē pāris ēdamkarošu ūdens un nedaudz sāls un lika Timotijam Brūsam ar karotīti dzirdīt draugu, lai viņa organisms neatūdeņotos, jo bija skaidrs, ka tuvākajās dienās Džoels neko lāgā nespēs ieēst. Angļu fotogrāfs, kurš parasti uzvedās kā savvaļas zirgs, tagad izskatījās patiesi noraizējies un ar mātišķu gādību izpildīja visus norādījumus. Pat neapmierinātais profesors Leblāns klusībā atzina, ka tādā piedzīvojumā kā šis dakteres klātbūtne bija pilnīgi nepieciešama.

Tikmēr trīs zaldāti un Karakave bija atvilkuši līdz krastam anakondu. Izmērot izrādījās, ka čūska bija gan­drīz sešus metrus gara. Profesors Leblāns par katru cenu gribēja nofotografēties ar ķermenim apvijušos ana­kondu tā, lai nevar redzēt, ka tai trūkst galvas. Pēc tam kareivji novilka reptilim ādu un piesita to pie zara žāvēties; šādā veidā ādu varēja pagarināt apmēram par piektdaļu, un tūristi par to samaksās krietnu žūksni naudas. Turklāt šoreiz viņiem to nevajadzēja vest uz pilsētu, jo, pārliecinājies, ka iegūt čūskas ādu par velti nav iespējams, profesors Leblāns piedāvāja to nopirkt tepat uz vietas. Keita Kolda nikni čukstēja mazdēlam ausī, ka pēc pāris nedēļām antropologs ādu noteikti rādīs savās lekcijās kā trofeju, lieloties, ka nomedījis reptili pats savām rokām. Stāstot, ka slepkavniekiem ir divreiz vairāk sieviešu un trīs reizes vairāk bērnu nekā miermīlīgiem vīriešiem, profesors visas pasaules antro­poloģijas studentu vidū bija kļuvis par varoni. Leblāna teorija par tāda dominējoša tēviņa pārākumu, kurš spē­jīgs darīt jebko, lai tikai nodotu tālāk savus gēnus, ļoti aizrāva garlaikotos studentus, kuri bija pieraduši pie rāmas un civilizētas mājas dzīves.

Zaldāti līcītī meklēja anakondas galvu, tomēr neva­rēja to uziet vai nu tā bija nogrimusi dziļumā dubļos, vai arī aizpeldējusi pa straumi. Vīri neuzdrošinājās pār­lieku jaukties ūdenī, jo runāja, ka šie reptiļi vienmēr pārvietojas pa pāriem, un neviens nevēlējās saķerties ar vēl vienu šādu eksemplāru. Daktere Omaira Torresa paskaidroja, ka indiāņi un caboclos piedēvē čūskām ārst­nieciskas un maģiskas īpašības. Tās žāvēja, samala un pulveri lietoja tuberkulozes ārstēšanai, pret plikpaurību un kaulu slimībām, kā arī sapņu tulkošanai. Tik lielas čūskas galva būtu augstā vērtē, viņa apliecināja, žēl, ka to pazaudējām.