Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Neviens nekādā ziņā nedrīkst pamest apmetni! Iemetiet ugunskurā vairāk malkas! izrīkoja Sesars Santoss, kurš ap seju bija apsējis lakatiņu, vienā rokā turēja šauteni, otrā laternu un izgaismoja neticami biezo miglu, kas rītausmā bija pārņēmusi mežu.

Keita, Nadja un Alekss uzņēmās sagādāt vairāk mal­kas ugunskuram, kas vismaz deva mazliet gaismas. Karakave bija sacēlis trauksmi: viens no caboclos, kas kopā ar viņu stāvējis sardzē, bija pazudis. Viņu sau­cot, Sesars Santoss vairākas reizes izšāva gaisā, bet, nesagaidījis atbildi, kopā ar Timotiju Brūšu un diviem zaldātiem nolēma pārlūkot apkārtni, atstājot pārējos, bruņotus pistolēm, sēžam ap ugunskuru. Lai varētu paelpot, visiem nācās sekot gida piemēram un apsiet ap seju lakatiņu.

Pāris minūšu, kas likās kā vesela mūžība, neviens nebilda ne vārda. Šai laikā koku lapotnēs parasti sāka mosties pērtiķi, un to kliedzieni, kas atgādināja suņu rejas, allaž liecināja par jaunas dienas sākumu, taču šorīt valdīja pilnīgs klusums. Dzīvnieki un pat putni bija pazuduši. Drīz vien atskanēja šāviens, Sesara Santosa balss un citu vīru izsaucieni. Brītiņu vēlāk bez elpas atbrāzās Timotijs Brūss: viņi bija atraduši caboclos.

Vīrs bija nokritis papardēs uz mutes. Tomēr viņa galva bija redzama no priekšpuses, it kā kādas spēcīgas rokas būtu to pagriezušas par simts astoņdesmit grādiem, salaužot kakla skriemeļus. Acis bija atvērtas, un seju izķēmoja baiļu grimase. Pagriežot ķermeni uz muguras, atklājās, ka krūtis un vēders bija stipri saplosīts. Uz ķermeņa čumēja simtiem dīvainu kukaiņu, ērču un ne­lielu vaboļu. Daktere Omaira Torresa apliecināja jau acīm redzamo: viņš bija miris. Timotijs Brūss aizskrēja pakaļ kamerai, lai iemūžinātu notikušo, un Sesars Santoss ie­lika pāris kukaiņu plastmasas maisiņā, lai aizvestu tos tēvam Valdomero uz Santamaria de la Ljuviju, jo viņš pārzināja entomoloģiju un kolekcionēja vietējos kukai­ņus. Šai vietā smirdoņa bija vēl neciešamāka, un visiem nācās krietni saņemties, lai skriešus nemestos prom.

Sesars Santoss lika vienam no kareivjiem atgriezties apmetnē, lai pieskatītu Džoelu Gonsalesu, kas tur bija palicis viens, un Karakavem kopā ar vēl kādu zaldātu pavēlēja pārmeklēt tuvāko apkārtni. Matuve ļoti sa­traukts aplūkoja līķi; viņa seja bija kļuvusi pelēka, it kā indiānis tikko būtu ieraudzījis spoku. Nadja apskāva tēvu un piespieda galvu viņa krūtīm, lai nebūtu jāvēro baisais skats.

-    Briesmonis! Matuve iesaucās.

-    Kāds Briesmonis! To ir izdarījuši indiāņi, redzētā dziļi iespaidots, profesors Leblāns iebilda, drebošajās rokās pie deguna turēdams odekolonā samērcētu kabatlakatu un pistoli.

Tieši tobrīd Leblāns pagriezās, paklupa un uz dibe­na iekrita dubļos. Viņš nolamājās un gribēja piecelties kājās, tomēr ikreiz slīdēja un krita atpakaļ, arvien vairāk notriepjoties ar tumšo, mīksto un graudaino masu. Pēc asās smakas, ko tā izplatīja, bija skaidrs, ka profesors nav iegāzies dubļos, bet gan milzīgā izkārnījumu čupā: slavenais antropologs bija mēslos līdz acīm vārda tieša­jā nozīmē. Sesars Santoss un Timotijs Brūss pastiepa viņam koka zaru, palīdzēja tikt ārā no mēslu kaudzes un pēc tam, ieturot drošu distanci un nepieskaroties, pa­vadīja profesoru līdz upei. Leblānam neatlika nekas cits kā vien labu brīdi sēdēt ūdenī, trīcot no pazemojuma, aukstuma, bailēm un dusmām. Viņa privātais asistents Karakave kategoriski atteicās Leblānu ieziepēt un maz­gāt viņa drēbes. Par spīti traģiskajai situācijai, pārējiem ekspedīcijas dalībniekiem nācās krietni vien saņemties, lai nesāktu skaļi un nervozi smieties. Visiem prātā bija tikai viena doma: būtnei, kas atstājusi tādu mēslu kau­dzi, vajadzēja būt vismaz ziloņa lielumā.

-     Esmu gandrīz pārliecināta, ka šis radījums ietur jaukta tipa diētu; dārzeņi, augļi un nedaudz jēlas gaļas, daktere sacīja. Viņa ap degunu un muti bija apsējusi lakatiņu un nu ar lupu pētīja kriksīti smirdošās vielas.

Tikmēr Keita Kolda un viņas mazdēls četrrāpus pār­lūkoja zemi un augus.

-    Paskat, vecmāmiņ, te ir nolauzti zari, un krūmi daž­viet izskatās kā saspiesti ar milzīgām pēdām. Atradu arī dažas melnas un cietas spalvas… zēns norādīja.

-    Iespējams, tās piederēja meža cūkai, Keita sacīja.

-    Te ir arī daudz kukaiņu, tieši tādi paši kā uz līķa. Agrāk tādus neesmu manījis.