Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

-    Nē, jo bija tumšs, bet vienīgie, kas tobrīd negulēja, bija divi zaldāti un viņš. Esmu gandrīz pārliecināta, ka tas nebija kāds no zaldātiem, viņa piebilda. Domāju, ka Karakave ir tā persona, par kuru runāja Mauro

Karijass. Iespējams, plāns paredz, ka briesmu gadījumā mēs nevarēsim lūgt palīdzību.

-    Mums jābrīdina tavs tētis, Alekss nolēma.

Sesars Santoss ziņu neuzklausīja ar lielu interesi,

viņš tikai noteica, ka, pirms kādu apsūdzēt, jābūt pilnīgi drošiem. Bija daudzi un dažādi iemesli, kādēļ tik sens radioraidītājs kā šis varēja nedarboties. Turklāt kas gan varētu mudināt Karakavi sabojāt aparātu? No sakaru traucējumiem arī viņam pašam nebija nekāda labuma. Gids nomierināja bērnus, sakot, ka pēc trim vai četrām dienām ieradīsies papildspēki.

-    Mēs neesam pazuduši, bet gan tikai nošķirti, viņš paskaidroja.

-    Un Briesmonis, tēt? Nadja nemierīgi jautāja.

-    Mēs pat nezinām, vai tas patiešām eksistē, meit. Turpretī par indiāņiem varam būt pilnīgi droši. Agrāk vai vēlāk viņi atnāks, un cerēsim, ka būs miermīlīgi noskaņoti. Lai vai kā, mēs esam labi bruņojušies.

-    Mirušajam zaldātam arī bija šautene, bet tā viņam neko daudz nelīdzēja, Alekss iebilda.

-    Viņš nebija gana uzmanīgs. Kopš šā brīža mums nāksies būt daudz piesardzīgākiem. Diemžēl šeit ir vairs tikai seši pieaugušie, kas var stāties sardzē.

-   Mani arī var pieskaitīt pieaugušajiem, Alekss ap­liecināja.

-    Lai nu tā būtu, tomēr Nadju vēl ne. Viņa varēs sar­gāt tikai kopā ar mani, Sesars Santoss nosprieda.

Todien Nadja netālu no apmetnes atrada urucu koku, noplūca vairākus tā augļus, kas izskatījās pēc spalvai­nām mandelēm, atvēra tos un izņēma iesarkanas sēkli­ņas. Saspiežot tās starp pirkstiem un sajaucot ar sieka­lām, varēja iegūt sarkanu ziepjveida pastu, ko indiāņi izmantoja, lai izgreznotu ķermeni. Nadja un Alekss uz sejas uzzīmēja strīpas un punktus, pēc tam pie rokām piesēja spalvas un sēkliņas. Viņus ieraugot, Keita Kolda un Timotijs Brūss vēlējās uzņemt pāris fotogrāfiju, bet Omaira Torresa sasukāt meitenes sprogainos matus un izgreznot tos ar mazītiņiem orhideju ziediem. Turpretī Sesars Santoss itin nemaz nebija priecīgs šķita, ka, redzot savu meitu izdaiļotu kā indiāņu jaunavu, viņu pārņēma skumjas.

Kad kļuva tumšāks, viņi nosprieda, ka saule jau riet un drīz iestāsies nakts; zem lapotnes saules gaisma iespīdēja tikai retumis, jo staru spožums nespēja iz­lauzties caur zaļo lapu biežņu. Tikai vietās, kur bija izgāzies kāds koks, varēja redzēt skaidras, zilas debesis. Šai laikā apkārt sabiezēja zaļas ēnas, un nepilnā stundā mežs kļuva tumšs un neomulīgs. Nadja lūdza, lai Alekss paspēlē flautu, un kādu brīdi mežu pārņēma maiga un skanīga mūzika. Pērtiķītis Boroba uzmanīgi klausījās un mūzikas ritmā kustināja galvu. Sesars Santoss un daktere Omaira Torresa, notupušies pie ugunskura, va­kariņām cepa zivis. Keita Kolda, Timotijs Brūss un viens no kareivjiem nostiprināja teltis un novietoja ēdienu drošībā no pērtiķiem un skudrām. Karakave un vēl kāds zaldāts ar ieročiem rokās viņus modri sargāja. Profesors Leblāns ierunāja prātā iešāvušās idejas kabatas formāta diktofonā, ko vienmēr nēsāja sev līdzi, ja galvā ienāk kāda ģeniāla un cilvēcei svarīga doma, kas atgadījās tik bieži, ka saniknotie bērni tā vien gaidīja izdevību nospert diktofona baterijas. Pēc piecpadsmit minūšu ilga flautas koncerta Borobas uzvedība pēkšņi mainījās; pērtiķītis sāka nemierīgi lēkāt un raustīt saimnieci aiz drēbēm. Sākumā Nadja dzīvnieciņam nepievērsa uzma­nību, tomēr tas neatstājās, līdz meitene piecēlās kājās. Uzmanīgi paskatījusies biežņā, viņa ar rokas kustību pasauca Alekšu un veda viņu ārpus ugunskura mestās gaismas loka, lai nepiesaistītu pārējo uzmanību.

Kuš, meitene nočukstēja, pielikusi pirkstu pie lūpām.

Dienasgaisma vēl nebija pavisam izzudusi, tomēr krā­sas gandrīz vairs nevarēja izšķirt un pasaule izskatījās pelēki melna. Kopš izbraukšanas no Santamaria de la Ljuvijas Alekss visu laiku jutās tā, it kā viņu kāds no­vērotu, tomēr tieši tovakar šis noskaņojums bija izgai­sis. Viņu pārņēma miers un drošības izjūta, ko puisis nebija baudījis jau vairākas dienas. Bija pagaisusi arī baisā smaka, kas uzradās reizē ar zaldāta slepkavību iepriekšējā naktī. Abi bērni un Boroba iegāja dažus metrus dziļāk mežā un ziņkārīgi un nepacietīgi gaidīja. Viņi skaidri zināja ja apkārtnē bija indiāņi un vēlējās viņiem ko nodarīt, tad jau sen tas būtu noticis, jo ekspe­dīcijas dalībnieki apmetnē bija labi apgaismots mērķis bultām un saindētām šautriņām.