Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Visgrūtāk bija izrakt tik dziļu bedri, lai tajā ietilptu Briesmoņa izmēra dzīvnieks. Visi, izņemot Nadju un Leblānu, ķērās pie lāpstām. Meitene to nedarīja tāpēc, ka neatbalstīja domu nodarīt pāri dzīvniekam, bet pro­fesoram sāpēja mugura. Zeme šeit krasi atšķīrās no tās, kādu profesors bija iedomājies, tūkstošiem kilometru at­tālumā ērti sēžot pie rakstāmgalda un zīmējot slazdus. Pa virsu bija plāna trūdu kārtiņa, zem tās cieši savijušos sakņu mudžeklis, pēc tam sekoja gluma kā ziepes mālu kārta, un, jo tālāk viņi raka, jo vairāk bedre piepildījās ar sarkanīgu ūdeni, kurā peldēja dažnedažādi dzīvnie­ciņi. Galu galā viņi visu šo šķēršļu priekšā piekāpās. Aleksam ienāca prātā tīklus ar virvēm iekarināt kokos un uz zemes nolikt ēsmu; kad būtne tuvojas ēsmai, tīkli krīt un iezvanās sirēna. Visi, izņemot Leblānu, atzina, ka teorētiski šāda metode varētu darboties, tomēr viņi bija pārāk noguruši, lai to izmēģinātu, un nolēma no­gaidīt līdz nākamajam rītam.

-    Es ceru, Jaguār, ka tava ideja izgāzīsies, Nadja sacīja.

-    Briesmonis ir bīstams, zēns atbildēja.

-    Bet ko ar viņu darīs, ja izdosies noķert? Nogalinās? Sagriezīs gabaliņos, lai izpētītu? Ieliks būrī līdz mūža beigām?

-    Un ko tu iesaki, Nadja?

-    Parunāt ar viņu un pajautāt, ko viņš vēlas.

-    Cik spoža doma! Mēs varētu mēģināt viņam piedā­vāt tēju… Alekss iesmējās.

-    Visi dzīvnieki sarunājas, Nadja bija pilnīgi droša.

-    Mana māsa Nikola saka to pašu, taču viņai ir tikai deviņi gadi.

-    Šķiet, ka viņa savos deviņos gados saprot daudz vairāk nekā tu savos piecpadsmit, Nadja piebilda.

Viņi atradās ļoti skaistā vietā. Upes krasta biežņa dziļāk džungļos bija retāka, un mežs kļuva majestātisks. Taisnie un augstie koku stumbri izskatījās kā brīnišķī­gas zaļas katedrāles pīlāri. Koku zaros karājās orhidejas un citas puķes, un zemi klāja mirdzošas papardes. Te dzīvoja tik daudz dzīvnieku, ka nevienu brīdi nevaldīja klusums. No agra rīta līdz vēlam vakaram varēja dzirdēt tukanu un papagaiļu klaigāšanu; vakarā sāka dziedāt krupju koris un gaudot pērtiķi. Šis Ēdenes dārzs, bez šaubām, slēpa arī daudz briesmu: attālumi bija milzīgi, vientulība pilnīga, un, nezinot apvidu, bija neiespējami noteikt atrašanās vietu. Pēc Leblāna domām un šo­reiz Sesars Santoss viņam pilnīgi piekrita -, šai reģionā bija iespējams pārvietoties tikai indiāņu pavadībā. Bija nepieciešams viņus pievilināt. Visvairāk ieinteresēta to darīt bija daktere Omaira Torresa. Viņa paskaidroja, ka indiāņus nepieciešams vakcinēt un iedibināt veselības kontroles sistēmu.

-    Nedomāju vis, Omaira, ka indiāņi tev paklausīgi stieps pretim rokas, lai tu viņiem izdari injekciju. Viņi savu mūžu nav redzējuši adatu, Sesars Santoss pasmai­dīja. Starp abiem pieaugušajiem bija radušās acīm redza­mas simpātijas, un nu viņi viens otru jau uzrunāja vārdā.

-    Mēs viņiem teiksim, ka tā ir ļoti spēcīga balto cil­vēku maģija, daktere, piemiedzot aci, atbildēja.

-    Tā ir pilnīga taisnība, Sesars Santoss apstiprināja.

Pēc gida domām, apkārtnē dzīvo vairākas ciltis, kuras noteikti ir pieredzējušas kaut nelielu saskarsmi ar ār­pasauli. No lidmašīnas viņš bija redzējis pāris shabonos, bet, tā kā šeit nebija iespējams nolaisties, viņš tos bija atzīmējis kartē. Indiāņu būdas bija diezgan mazas, kas liecināja, ka katra cilts sastāvēja tikai no pāris ģimenēm. Kā apgalvoja profesors Leblāns, kurš šajā jomā uzdevās par speciālistu, minimālais shabono skaits ciltī bija ap­mēram piecdesmit cilvēku mazāk ļaužu nespēja sevi aizsargāt pret naidnieku uzbrukumiem un tas tikai retu reizi pārsniedza divsimt piecdesmit. Sesars Santoss sprieda, ka pastāv nomaļas ciltis, kas līdz šim vēl nav apzinātas. Uz to cerēja arī daktere Torresa, un vienīgā iespēja līdz tām nokļūt ir lidojot. Viņiem vajadzēja sa­sniegt augstkalnu džungļus, brīnišķīgo ūdenskritumu apvidu, līdz kuram pirms lidmašīnu un helikopteru iz­gudrošanas ienācēji nespēja aizkļūt.

Nolūkā pievilināt indiāņus gids ap koku apsēja stri­ķi un piekāra pie tā dažas dāvanas: krelles, krāsainas lupatiņas, spogulīšus un plastmasas karotītes. Mačetes, nažus un dzelzs instrumentus viņš paglabāja vēlākam laikam, kad sāksies īstā tirgošanās un apmaiņa ar dā­vanām.

Tajā pēcpusdienā Sesars Santoss mēģināja pa radio sazināties ar kapteini Ariosto un Mauro Karijasu Santamaria de la Ljuvijā, tomēr raidītājs nedarbojās. Profesors Leblāns staigāja pa nometni, šā jaunā trau­cēkļa saniknots, bet pārējie tikmēr pa kārtai velti mē­ģināja nosūtīt un saņemt ziņas. Nadja paveda Alekšu sāņus, lai pastāstītu, ka pagājušajā naktī, vēl pirms Karakaves sardzes laikā tika nogalināts kareivis, mei­tene redzējusi, ka indiānis ķibinās ap radio. Nadja stās­tīja, ka pēc sardzes beigām viņa devusies gulēt, bet nav varējusi uzreiz iemigt un no sava guļamtīkla redzējusi, ka pie radio pieiet Karakave.

-    Tu to labi redzēji, Nadja?