Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Bērni mierīgi gaidīja, jūtot, ka pamazām iegrimst mīkstā miglā, it kā, naktij satumstot, realitāte zaudētu ierasto apveidu. Tad, lēnām un pamazām, Alekss citu pēc citas ieraudzīja apkārt stāvošas būtnes. Tās bija kai­las, apgleznotas ar strīpām un plankumiem, izrotātas ar spalvām un ap rokām apsietām ādas strēmelēm, klusas, vieglas un nekustīgas. Par spīti tam, ka Alekss atradās pavisam tuvu, viņš ar pūlēm varēja šos ļaudis saskatīt; viņi tik lieliski maskējās, ka saplūda ar dabu un kļuva neredzami kā spoki. Kad Alekss beidzot spēja indiāņus atšķirt, viņš saskaitīja apmēram divdesmit cilvēku tie visi bija vīrieši ar vienkāršiem ieročiem rokās.

-    Aija, Nadja klusi nomurmināja.

Neviens neatbildēja, taču tikko samanāma kustība starp lapām liecināja, ka indiāņi tuvojas. Krēslā un bez acenēm Alekss nebija gluži drošs par to, ko redz, tomēr zēna sirds dauzījās kā negudra un viņš juta deniņos pulsē­jam asinis. Viņu pārņēma tā pati pārsteidzošā un sapnim līdzīgā sajūta, ko viņš bija piedzīvojis pie melnā jaguāra sprosta Mauro Karijasa apmetnē. Valdīja līdzīgs sasprin­gums, un šķita, it kā puisis tagad atrastos stikla burbulī, kas jebkurā brīdī var sašķīst gabalos. Gaisā manīja bries­mas, gluži tāpat kā jaguāra klātbūtnē, tomēr zēns nemaz nejuta bailes. Viņš nedomāja, ka starp kokiem slīdošie caurspīdīgie ļaudis viņu kaut kā apdraudētu. Aleksam neienāca prātā doma izvilkt nazi vai saukt kādu palīgā. Tomēr smadzenēs kā zibens iešāvās filmā redzēta aina: kāda bērna tikšanās ar citplanētiešiem. Viņš šobrīd bija tieši tādā pašā situācijā. Brīnumu pārņemtais zēns do­māja, ka šo brīdi viņš nemainītu ne pret ko citu pasaulē.

-    Aija, Nadja atkārtoja.

-    Aija, nomurmināja arī Alekss.

Nebija nekādas atbildes.

Nekustinot rokas, bērni gaidīja mierīgi kā statujas, un arī Boroba sēdēja kluss, it kā saprazdams, ka pašlaik piedalās brīnišķīgā notikumā. Pagāja pāris bezgalīgu mi­nūšu, un visu ātri aprija pilnīga tumsa. Beidzot Nadja un Alekss saprata, ka ir palikuši vieni; indiāņi bija izgaisuši tikpat nemanāmi kā parādījušies no nekurienes.

-    Kas tie tādi bija? Alekss jautāja, kad viņi atgriezās apmetnē.

-    Droši vien miglāja ļaudis neredzamie, attālākie un noslēpumainākie Amazones iedzīvotāji. Ir zināms tikai tas, ka tādi pastāv, bet neviens ar viņiem īsti nav runājis.

-    Un ko viņi no mums vēlējās? Alekss jautāja.

-   Varbūt tikai paskatīties, kādi mēs esam… meitene sprieda.

-    Arī es vēlētos to pašu, zēns atbildēja.

-    Jaguār, neteiksim nevienam, ka viņus redzējām.

-    Dīvaini, ka viņi mums neuzbruka un ka viņus nemaz nesaista tava tēva izkārtās dāvanas, puisis noteica.

-    Vai tu domā, ka viņi nogalināja zaldātu laivā? Nadja pavaicāja.

-    Nezinu, tomēr, ja tie bija tie paši, kāpēc tad viņi neuzbruka mums?

Tonakt Alekss kopā ar vecmāmiņu droši stāvēja sar­dzē, jo Briesmoņa smaka bija aizvējojusi un indiāņi viņu vairs neuztrauca. Pēc šīs dīvainās tikšanās zēns bija pilnīgi pārliecināts, ka gadījumā, ja indiāņi uzbrūk, pistoles neko daudz nelīdz. Kā gan var nomērķēt uz šīm neredzamajām būtnēm? Indiāņi pārvietojās kā ēnas naktī, viņi bija kā mēmi spoki, kas varēja parādīties un nogalināt, iekams kāds aptver, kas notiek. Tomēr sirds dziļumos viņš bija pārliecināts, ka miglāja ļaužu nodomi ir pavisam citi.

10 Ķīlnieki

Nākamā diena vilkās lēni un apnicīgi, lija tik stipri, ka viņi nepaguva izžāvēt drēbes, kad sākās jau nākamā lietusgāze. Tai pašā naktī sardzes laikā bija pazuduši divi zaldāti, un drīz vien atklājās, ka arī laivas vairs nav. Vīri, kas kopš biedru nāves dzīvoja vienās bailēs, bija aizbēguši lejup pa upi. Zaldāti bija gatavi sadumpoties jau tad, kad viņiem ar pirmo laivu neļāva atgriezties Santamaria de la Ljuvijā; neviens mums nemaksā, lai mēs riskētu ar dzīvību, viņi teica. Sesars Santoss atbil­dēja, ka viņiem maksā tieši par to: vai tad viņi nav zaldāti? Lēmums bēgt viņiem varēja maksāt ļoti dārgi, tomēr kareivji labprātāk izvēlējās karatiesu nekā nāvi indiāņu vai Briesmoņa nagos. Pārējiem ekspedīcijas dalībnie­kiem šī laiva nozīmēja iespēju atgriezties civilizācijā; bez tās un bez radio viņi jutās pilnīgi nošķirti no pasaules.

-    Indiāņi zina, ka mēs esam šeit. Mēs te nevaram palikt! profesors Leblāns izsaucās.

-    Uz kurieni jūs vēlaties doties, profesor? Ja mēs tagad aiziesim, neviens mūs neatradīs, kad atlidos heli­kopteri, Sesars Santoss paskaidroja.

-    Vai nevaram iet gar upes krastu un mēģināt atgriez­ties Santamaria de la Ljuvijā paši saviem spēkiem? Keitai Koldai ienāca prātā.

-    Kājām ejot, tas nav iespējams. Ir pārāk daudz šķēr­šļu un apkārtceļu, gids atbildēja.

-    Tā ir jūsu vaina, Kolda! Mums visiem vajadzēja atgriezties Santamaria de la Ljuvijā, kā es ierosināju, profesors gaudās.

-    Ļoti labi, lai nu tā būtu. Un ko tad jūs iesāksiet tagad? rakstniece vaicāja.

-    Es jūs atmaskošu! Es izpostīšu jūsu karjeru!

-    Profesor, vai neesat iedomājies, ka tā esmu es, kas var izpostīt jūsējo? rakstniece mierīgi atbildēja.