Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Sesars Santoss viņus pārtrauca, sakot, ka tagad nav īstais laiks strīdēties, jo nepieciešams apvienot spēkus un novērtēt situāciju: indiāņi viņiem neuzticējās un ne­izrādīja nekādu interesi par dāvanām, tomēr viņi nebija apmetnei arī uzbrukuši, tikai to novērojuši.

-    Vai tas, ko viņi izdarīja nabaga zaldātam, jums lie­kas par maz? Leblāns sarkastiski vaicāja.

-    Domāju, ka tie nebija indiāņi, viņi necīnās šādām metodēm. Ja mums paveiksies, šī var izrādīties kāda pavisam miermīlīga cilts, gids sacīja.

-    Un, ja mums nepaveiksies, viņi mūs apēdīs, an­tropologs noņurdēja.

-     Tas gan būtu lieliski, profesor. Jums būtu nepārspē­jama iespēja pārliecināties par savas briesmīgo indiāņu teorijas pareizību, Keita nosmējās.

-    Labi, pietiks runāt blēņas. Nepieciešams pieņemt lē­mumu. Vai nu mēs paliekam tepat, vai arī ejam prom… viņus pārtrauca Timotijs Brūss.

-    Ir pagājušas gandrīz trīs dienas, kopš ceļā devās pirmā laiva. Tā peldēja pa straumi, un Matuve labi zina ceļu, tātad laivai jau vajadzētu būt Santamaria de la Ljuvijā. Rīt vai, ilgākais, pēc divām dienām ieradīsies kapteiņa Ariosto helikopters. Viņi lidos dienas laikā, tāpēc mums visu laiku jāuzmana ugunskurs, lai no lid­aparāta būtu redzami dūmi. Situācija, kā jau teicu, ir sa­režģīta, tomēr tā nav pārāk smaga, daudzi cilvēki zina, kur mēs atrodamies, un ieradīsies mūs meklēt, Sesars Santoss apgalvoja.

Nadja bija ļoti mierīga un stāvēja, apķērusi savu pērtiķīti, it kā nesaprastu notiekošā nopietnību. Turpretim Alekss atzina, ka vēl nekad mūžā nav atradies tādās briesmās, pat ne toreiz, kad palika karājoties Elkapitano stāvā klintī, kurā rāpās tikai pieredzējuši alpī­nisti. Ja viņš nebūtu gājis sasaistē ar tēvu, tagad jau būtu miris.

Sesars Santoss ekspedīcijas dalībniekus bija brīdinājis no dažādiem džungļu dzīvniekiem un kukaiņiem, sākot ar tarantuliem un beidzot ar čūskām, tomēr bija aizmir­sis minēt skudras. Alekss bija pārstājis nēsāt zābakus ne vien tāpēc, ka tie vienmēr bija mitri un nelabi oda, bet arī tāpēc, ka apavi spieda; viņš domāja, ka mitrumā tie bija sarāvušies. Par spīti tam, ka pirmajās dienās viņš nēsāja Sesara Santosa dotās iešļūcenes, pēdas pārklājās ar krevelēm un sacietējumiem.

-    Šī nav piemērota vieta maigām kājiņām, bija vie­nīgā vecmāmiņas atbilde, kad zēns viņai rādīja asiņai­nās plaisas pēdās.

Viņas vienaldzība pārvērtās satraukumā, kad maz­dēlam iekoda ugunsskudra. Zēns nespēja apvaldīt bļā­vienu. Viņš juta, ka potīti dedzina kā ar uguni. Skudras kodiena vieta sākumā bija mazs, balts punktiņš, kas dažās minūtēs kļuva sarkans un piepampa ķirša lielu­mā. Sāpes kāpa augšup pa kāju, un Alekss vairs nevarē­ja paspert ne soli. Daktere Omaira Torresa zināja teikt, ka inde darbojas vairākas stundas un nav citas iespējas, kā vien paciest sāpes un likt silta ūdens kompreses.

-    Ceru, ka tev nav alerģijas, jo tad sekas ir daudz no­pietnākas, daktere sacīja.

Alekss nebija alerģisks, tomēr skudras kodiens viņam sabojāja gandrīz visu dienu. Pēcpusdienā, kad puisis tik tikko varēja pielikt kāju pie zemes, Nadja viņam pastāstīja, ka Karakave grozījies ap vakcīnu kastēm, kamēr visi bijuši aizņemti ar saviem pienākumiem. Kad indiānis aptvēris, ka meitene viņu vēro, viņš to saņēmis aiz rokas tik spēcīgi, ka uz ādas palikuši pirkstu nospie­dumi, un piedraudējis, ka, izpaužot kādam par šo lietu, viņai nāksies dārgi samaksāt. Meitene bija pārliecināta, ka šis vīrs savus draudus izpildīs. Tomēr Alekss uzskatī­ja, ka viņi nedrīkst klusēt un noteikti jābrīdina daktere. Nadja, kurai daktere patika tāpat kā viņas tēvam un kura jau sāka lolot cerības reiz saukt Omairu par savu pamāti, vēlējās viņai izstāstīt arī sarunu starp Mauro Karijasu un kapteini Ariosto, ko bērni bija noklausī­jušies Santamaria de la Ljuvijā. Meitene joprojām bija pārliecināta, ka tieši Karakave ir tas cilvēks, kuram Karijass uzticējis savus nelietīgos plānus.

-    Pagaidām par to vēl neko neteiksim, Alekss uz­stāja.

Viņi nogaidīja, kad Karakave aizgāja uz upi zvejot, un pastāstīja Omairai Torresai, ka indiānis interesējies par vakcīnu kastēm. Daktere klausījās ļoti uzmanīgi un pirmo reizi izrādīja patiesu satraukumu. Pat ceļojuma dramatiskākajos brīžos šī jaukā sieviete nebija zaudējusi mieru; viņai piemita samurajiem raksturīga dzīves uz­tvere. Arī šoreiz viņa nekrita izmisumā, tikai iztaujāja visu līdz pēdējam sīkumam. Uzzinājusi, ka Karakave bija atvēris kastes, bet nebija aizticis aizzīmogotās pu­delītes, viņa atviegloti uzelpoja.

-    Šīs vakcīnas ir indiāņu vienīgā cerība izdzīvot. Mums tās jāsargā kā acuraugs, viņa noteica.

-    Mēs ar Alekšu uzmanām Karakavi; mums šķiet, ka viņš sabojāja radioraidītāju, tomēr tētis uzskata, ka bez tiešiem pierādījumiem viņu apvainot nedrīkst, Nadja pastāstīja.

-    Neapgrūtini savu tēti ar šīm aizdomām, Nadja, viņam jau tā ir gana daudz, par ko satraukties. Kopā ar jums abiem mēs varam padarīt Karakavi nekaitīgu. Nenolaidiet no viņa ne acu, Omaira Torresa piekodi­nāja, un bērni to apsolīja.