Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Skudras koduma vieta Aleksandra Kolda potītē sāpī­gi pulsēja, kad četri indiāņi viņu nesa dziļāk džungļos. Nolaupītāji negāja vienā solī, un zēna ķermenis bries­mīgi kratījās; pleci sāpēja tā, it kā viņu raustītu gabalos. Indiāņi Aleksam bija novilkuši kreklu un aptinuši to ap galvu, aizsienot acis un muti. Viņš tik tikko varēja paelpot, un galva sitiena vietā briesmīgi sāpēja, tomēr zēns nebija zaudējis samaņu, un tas nozīmēja, ka indiāņi nevēlējās viņu nogalināt. Nu, vismaz pašlaik vēl ne…

Puisim likās, ka viņi ir nogājuši lielu gabalu, līdz gūstī­tāji beidzot apstājās un nometa viņu zemē kā kartupeļu maisu. Muskuļu un kaulu sāpes tūdaļ pat mitējās, kaut gan potīti joprojām neizturami dedzināja. Lai nesadus­motu indiāņus, viņš kādu bridi neuzdrošinājās noņemt kreklu no galvas, tomēr, kad nekas nenotika, sadūšojās un to norāva. Neviens viņu neaizkavēja. Kad acis piera­da pie vārās mēnesgaismas, viņš saprata, ka sēž meža vidū uz trūdainas zemes. Visapkārt ciešā lokā Alekss juta indiāņus, kaut arī tik dziļā tumsā un bez brillēm nevarēja tos saskatīt. Viņš atcerējās par savu Šveices armijas nazi un stiepa roku pie jostas, lai to sataustītu, tomēr mērķi sasniegt neizdevās: plaukstas locītavu ķēra spēcīgs sitiens. Tad viņš izdzirda Nadjas balsi un sajuta matos Borobas mazās roķeles. Puisis iekliedzās, jo pērtiķītis bija pieskāries sāpīgajam punam.

-    Mierīgi, Jaguār. Citādi būs nepatikšanas, meitene brīdināja.

-    Kas notika?

-    Viņi nobijās, domāja, ka tu kliegsi, tāpēc atveda tevi uz šejieni ar varu. Indiāņi tikai grib, lai mēs ietu viņiem līdzi.

-    Uz kurieni? Kādēļ? zēns murmināja un mēģināja apsēsties. Galva dunēja kā bungas.

Nadja palīdzēja viņam iekārtoties un iedeva padzer­ties ūdeni no izžāvēta ķirbja. Tagad acis jau bija piera­dušas pie krēslas, un Alekss ieraudzīja, ka indiāņi viņu pēta, sarunājas skaļā balsī un nebaidās, ka viņus kāds varētu izdzirdēt vai notvert. Puisis domāja, ka pārējie ekspedīcijas dalībnieki pašlaik viņus meklē, kaut gan nakts vidū neviens neuzdrošināsies doties pārāk tālu prom no nometnes. Viņš nosprieda, ka šoreiz gan vec­māmiņa būs norūpējusies: kā gan viņa varēs paskaidrot savam dēlam Džonam, ka mazdēlu pazaudējusi džun­gļos? Acīmredzot indiāņi pret Nadju bija izturējušies daudz maigāk meitene brīvi staigāja viņu vidū. Pilnīgi atjēdzies, Alekss sajuta kaut ko siltu tekam pa labajiem deniņiem un pilam uz pleca. Viņš pārvilka straumītei ar pirkstu, ko pēc tam pielika pie lūpām.

-   Viņi man pārsita galvu, zēns satrūcies nomurmi­nāja.

-    Izliecies, ka tev nesāp, Jaguār, īsti cīnītāji tā dara, Nadja centās viņu pārliecināt.

Zēns nosprieda, ka pienācis īstais brīdis, lai parādītu drosmi: cenšoties savaldīt trīcošās potītes, viņš piecē­lās kājās, izslējās, cik vien taisni spēja, un sita sev pa krūtīm, kā bija redzējis filmās par Tarzānu, vienlaikus izdvešot garu rūcienu gluži kā Kingkongs. Indiāņi pāris soļus atkāpās un pārsteigti izslēja ieročus. Alekss, drošs, ka izraisījis trauksmi pretinieka rindās, vēlreiz piesita sev pie krūtīm un norūcās, tomēr tā vietā, lai bailēs mestos bēgt, indiāņi sāka smieties. Arī Nadja smaidīja, un Boroba lēkāja un, histēriski smejoties, rādīja zobus. Smiekli kļuva aizvien skaļāki, daži indiāņi apsēdās, citi smejoties jau vārtījās pa zemi un tirināja kājas, un vēl kāds atdarināja Alekšu gaudojam kā Tarzānu. Smieklu vētra turpinājās vēl kādu laiku, līdz pielipa arī Aleksam, lai gan viņš jutās galīgi izgāzies. Beidzot visi nomieri­nājās un, slaukot asaras, draudzīgi uzsita cits citam uz pleca.

Tad viens no indiāņiem, kurš pustumsā šķita visīsā­kais un visvecākais un kura kailā ķermeņa vienīgā rota bija spalvu kronis galvā, sāka garu runu. Nadja saprata tās jēgu, jo pārzināja vairākas indiāņu valodas un, kaut gan miglāja ļaudis runāja paši savā mēlē, daudzi vārdi bija līdzīgi. Meitene bija droša, ka var ar viņiem sapras­ties. No spalvu kroņa valkātāja vārdu plūdiem viņa sa­prata, ka runa ir par Rahakanarivu, Valimai pieminētā cilvēkēdāja putna garu, par nahab, kā sauca atnācējus, un par vareno šamani. Kaut arī pēdējais netika nosaukts vārdā, jo tā no runātāja puses būtu pārāk necienīga rīcība, meitene saprata, ka teiktais attiecas uz Valimai. Liekot lietā pazīstamus vārdus un žestus, Nadja norā­dīja uz grebto kaulu, burvja dāvanu, ko valkāja pakārtu kaklā. Vīrs, kas izturējās kā vadonis, labu brīdi pētīja talismanu, izrādot izbrīnu un cieņu, bet pēc tam turpi­nāja runu, šoreiz vēršoties pie saviem ciltsbrāļiem, kas cits pēc cita pienāca, lai pieskartos amuletam.