Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Diena pagāja bez jaunumiem. Sesars Santoss jopro­jām pūlējās iedarbināt radioraidītāju, tomēr nesekmīgi. Timotijam Brūsam bija radioaparāts, ar kuru viņi ceļo­juma sākumā klausījās ziņas no Manausas, tomēr ra­dioviļņi tik tālu džungļos nesniedzās. Visi garlaikojās, jo bija nomedīti daži putni un zivis un vairāk neko nevarēja iesākt; nebija jēgas medīt vai zvejot, jo gaļu tūdaļ pat apēda skudras vai arī tā dažu stundu laikā sabojājās. Alekss beidzot saprata, kāpēc indiāņi neko neuzkrāja. Ekspedīcijas dalībnieki pa kārtai rūpējās par ugunskuru, lai tā dūmi liecinātu par viņu atrašanās vietu, kaut arī, pēc Sesara Santosa domām, vēl bija pār­agri gaidīt helikopteru. Timotijs Brūss izvilka no somas nobružātu kāršu komplektu, un viņi spēlēja pokeru, Melno Pēteri un cūkas, līdz sāka krēslot. Briesmoņa baisā smaka tā arī vairs neuzvējoja.

Nadja, Keita Kolda un daktere aizgāja pie upes maz­gāties un nokārtot dabiskās vajadzības; viņi joprojām nepameta apmetni pa vienam. Arī intīmākajās darīša­nās visas trīs sievietes devās kopā; pārējās lietas viņi darīja pa pāriem. Sesars Santoss iemanījās vienmēr būt kopā ar Omairu Torresu, kas savukārt ne pa jokam sadusmoja Timotiju Brūšu, kurš arī bija ļāvies dakteres valdzinājumam. Neņemot vērā Keitas Koldas brīdinā­jumu pataupīt filmiņas indiāņiem un Briesmonim, ce­ļojuma laikā fotogrāfs bija Omairu fotografējis tik ilgi, līdz viņa atteicās pozēt. Rakstniece un Karakave bija vienīgie, kurus neskāra jaunās sievietes valdzinājums. Keita noņurdēja, ka ir jau pārāk veca, lai pievērstu uzmanību glītām sejiņām, bet Aleksam šis komentārs vairāk izklausījās pēc greizsirdības apliecinājuma, ko varētu izdomāt vienīgi kāds tik gudrs cilvēks kā viņa vecmāmiņa. Profesors Leblāns, kas nevarēja mēroties izveicībā ar Sesaru Santosu un jaunībā ar Timotiju Brūšu, uz jauno sievieti mēģināja atstāt iespaidu ar savu slavu un nekad nelaida garām iespēju nolasīt viņai dažas rindkopas no grāmatas, kurā ļoti smalki bija ap­rakstījis visas bīstamās situācijas, ko viņš reiz piedzī­vojis kopā ar indiāņiem. Dakterei bija grūti iedomāties nervozo Leblānu, ģērbtu vienā gurnu apsējā, plecu pie pleca cīnāmies kopā ar indiāņiem, šaujot ar loku un bez jebkādas palīdzības pārdzīvojot visas iespējamās dabas katastrofas. Lai vai kā, tomēr grupas vīriešu sacensība par Omairas Torresas uzmanību bija radījusi zināmu spriedzi, kas aizvien palielinājās, drudžaini gaidot heli­koptera atlidošanu.

Alekss aplūkoja savu potīti: tā joprojām smeldza un bija mazliet pietūkuši, tomēr apsārtums koduma vietā izzudis siltā ūdens kompreses bija līdzējušas. Lai kaut cik izklaidētos, zēns paņēma flautu un sāka spēlēt mātes iemīļoto skaņdarbu, maigu un romantisku mūziku, kas lieliski sasaucās ar apkārtējo mežu un ko bija sarak­stījis kāds nu jau gadsimtu miris Eiropas komponists. Vectētiņam Džozefam Koldam bija taisnība: mūzika ir universāla valoda. Izskanot pirmajām notīm, atsteidzās Boroba un kā nopietns mūzikas kritiķis apsēdās pie puiša kājām, pēc brīža atgriezās arī Nadja ar dakteri Torresu un Keitu Koldu. Meitene nogaidīja, līdz pieau­gušie sāk gatavot apmetni naktij, un ar zīmēm rādīja Aleksam, lai viņš tai nekavējoties seko.

-    Jaguār, viņi atkal ir šeit, viņa čukstēja zēnam ausī.

-    Indiāņi?…

-    Jā, miglāja ļaudis. Domāju, ka viņus pievilina mū­zika. Netrokšņo un seko man.

Viņi iegāja dažus metrus dziļāk mežā un, tāpat kā iepriekšējo reizi, klusi nogaidīja. Lai kā Alekss sasprin­dzināja redzi, starp kokiem viņš neko nevarēja ieraudzīt: indiāņi saplūda ar apkārtni. Drīz vien puisis sajuta, ka kāds spēcīgi saņem viņu aiz rokām, un apgriezies vis­apkārt ieraudzīja indiāņus. Viņi nestāvēja pa gabaliņu kā iepriekšējā reizē; tagad Alekss varēja sajust viņu ķermeņu saldeno smaržu. Viņš pamanīja, ka indiāņi ir neliela auguma un kalsni, tomēr pārliecinājās, ka viņi ir arī spēcīgi un indiāņu izturēšanās veidā ir kas biedējošs. Vai tiešām Leblānam būs bijusi taisnība, kad viņš runāja par indiāņu cietsirdību un nežēlību?

Aija, zēns neveikli sveicināja.

Kāda roka aizspieda viņam muti, un, pirms puisis saprata, kas notiek, viņš jau bija satverts aiz potītēm un padusēm. Alekss sāka locīties un spārdīties, tomēr svešās rokas nelaida viņu vaļā. Zēns juta, ka viņam iesit pa galvu. Nebija skaidrs ar dūri vai akmeni, tomēr viņš saprata, ka labāk ļaut sevi nest nekā sist vai pat nogalināt. Viņš iedomājās par Nadju un par to, vai arī viņu tagad ar varu stiepj prom. Aleksam šķita, ka tālu­mā dzird vecmāmiņas balsi, kas viņu sauc, bet indiāņi tikmēr kā gari pazuda tumsā, aiznesot zēnu sev līdzi.