Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Vēlāk indiāņi apsēdās puslokā un turpināja sarunā­ties, kamēr sadalīja savā starpā masu, kas atgādināja bez rauga ceptu maizi. Alekss pēkšņi aptvēra, ka jau ilgu laiku nebija ēdis un ir ļoti izsalcis; viņš paņēma savu porciju, daudz nepētot un nejautājot, no kā tā pa­gatavota; puiša vaikstīšanās par ēdienu nu jau piederēja pagātnei. Tūdaļ pat indiāņi palaida pa apli zvērādas maisu ar lipīgu, asi smaržojošu un pēc etiķa garšojošu šķidrumu un sāka dziesmu, lai aizgaiņātu spokus, kas uzsūta sliktus sapņus. Viņi nepiedāvāja dzērienu Nadjai, tomēr bija tik laipni, lai padalītos ar Alekšu, kuru ne­pavisam nevilināja dziras smarža un vēl mazāk iespēja dzert no viena trauka ar tik daudziem ļaudīm. Viņš atcerējās Sesara Santosa stāstu par cilti, kura inficējās no vienas žurnālista cigaretes. Viņš neparko nevēlējās pielaist savus baciļus šiem indiāņiem, kuru imūnsistēma nespētu tiem pretoties, tomēr Nadja pārliecināja draugu pieņemt dzērienu, jo pretējā gadījumā indiāņi to uztvertu kā apvainojumu. Meitene pastāstīja, ka tas ir rnasato, dzēriens, ko raudzē no sakošļātās maniokas un siekalām un ko lieto tikai vīrieši. Aleksam šķita, ka jau no apraksta vien viņam paliek slikta dūša, tomēr zēns neuzdrošinājās atteikties.

Pēc sitiena pa galvu un masato puisis bez jebkādas piepūles aizceļoja uz zelta smilšu un spožās debesīs pel­došu sešu mēnesnīcu planētu, ko bija redzējis jau Mauro Karijasa pagalmā. Viņš bija tik apjucis un apreibis, ka nebūtu varējis paspert ne soli, un, par laimi, viņam to nevajadzēja darīt, jo arī indiāņi izjuta dzēriena ietekmi un drīz vien krākdami gulšņāja kur kurais. Alekss ap­jauta, ka viņi neies tālāk, līdz nebūs uzaususi gaisma, un mierināja sevi ar vārgu cerību, ka rītausmā viņu atradīs vecmāmiņa. Saritinājies uz kailas zemes, ne­atminoties ne par murgu spokiem, ne ugunsskudrām, ne tarantuliem un čūskām, Alekss saldi aizmiga. Viņu nespēja pamodināt pat Briesmoņa šķebinošā smaka, kas vēdīja gaisā.

Tikai Nadja un Boroba bija pie skaidras apziņas un nomodā, kad ieradās Briesmonis. Pērtiķītis sastinga kā akmens, un, iekams no smakas zaudēja samaņu, mei­tene mēnesgaismā saskatīja milzīgu stāvu. Vēlāk viņa draugam stāstīja to pašu, ko bija teicis tēvs Valdomero: būtne bija līdzīga cilvēkam, staigāja uz pakaļkājām, bija aptuveni trīs metrus gara, ar spēcīgām rokām un gariem, līkiem nagiem un lielajam ķermenim nepropor­cionāli mazu galvu. Nadjai šķita, ka tas kustas ļoti lēni, tomēr, ja vien gribētu, Briesmonis varētu uzšķērst viņus visus. Smirdoņa, ko viņš izplatīja, vai varbūt tās bija nāves bailes, ko būtne iedvesa saviem upuriem, para­lizēja kā stiprākās narkotikas. Pirms krist bezsamaņā, Nadja gribēja kliegt vai bēgt, tomēr nespēja pakustināt ne pirkstiņa; apziņas uzplaiksnījumā viņa atcerējās mi­rušo zaldātu un spēja iztēloties šā vīra šausmas, neva­rību un baiso nāvi.

Alekss pamodās apdullis un centās atcerēties noti­kušo. Viņa ķermenis viegli trīcēja no iepriekšējā vakarā baudītā dīvainā dzēriena un dvakas, kas vēl virmoja gaisā. Viņš ieraudzīja Nadju un gurnautā ietinušos Borobu. Meitene sēdēja, kājas sakrustojusi, un raudzījās nekurienē. Cenšoties vēderā apvaldīt nelabumu, puisis aizrāpoja līdz viņiem.

-   Jaguār, es viņu redzēju, dīvainā balsī, it kā atras­tos transā, Nadja noteica.

-    Ko tu redzēji?

-    Briesmoni. Viņš bija šeit. Viņš ir liels, milzīgs…

Alekss aizgāja aiz kādas papardes, lai iztukšotu kuņģi,

un pēc tam jutās daudz labāk, pat par spīti smakai, kas atkal uzdzina sliktu dūšu. Kad zēns atgriezās, indiāņi jau bija gatavi soļot tālāk. Rīta gaismā viņš beidzot varēja tos kārtīgi saskatīt. Viņu izskats tiešām atbilda Leblāna aprakstam: viņi bija kaili, ķermeņi notriepti ar sarkanu, melnu un zaļu krāsu, ap rokām spalvu rotas, bļodiņā apgriezti mati un izskūts galvvidus gluži kā garīdznieku tonzūra. Uz muguras viņi nēsāja lokus un bultas, kā arī nelielu, ar ādu pārsegtu ķirbīti, kurā, kā paskaidroja Nadja, glabājas nāvējošā curare bultām un šautriņām. Vairākiem indiāņiem bija resni mieti un gandrīz vi­siem arī rētas uz galvas, kas tika vērtētas kā atzinības zīmes: drosmi un spēku šeit mēroja pēc sitienu pēdām.

Aleksam nācās sapurināt Nadju, jo naktī pārciestās bailes, ieraugot Briesmoni, meiteni bija gaužām apstul­binājušas. Par pieredzēto viņa centās pastāstīt arī in­diāņiem, kuri uzmanīgi noklausījās, tomēr neizrādīja nekādu pārsteigumu, tāpat arī nebilda ne vārda par neciešamo dvaku.