Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Alekss iekāpa mašīnā, uzlika drošības jostu un caur zobiem nomurmināja lūgšanu, jo vecmāmiņa pie stūres uzvedās kā īsta teroriste. Atrunājoties, ka Ņujorkā jau neviens ar mašīnu nebrauc, viņa to vadīja, it kā bēgtu no sekotājiem. Spēji uzņemot ātrumu un strauji bremzējot, viņi aizbrauca līdz lielveikalam, kur nopirka četrus lielus melnās tabakas cigārus; pēc tam devās uz kādu klusu ie­liņu, kur tālu no svešiem skatieniem katrs aizdedzināja pa vienam smēķim. Viņi pīpēja un pīpēja. Automašīnas logi un durvis bija aizvērti, dūmi piepildīja salonu, līdz pa logu vairs neko nevarēja saskatīt. Alekss juta, ka galva sāk griezties un kuņģis raujas te uz augšu, te uz leju. Drīz vien viņš vairs nevarēja izturēt, atvēra durvis, kā maiss izkrita uz ielas un jutās slims līdz pat matu ga­liņiem. Vecmāmiņa smaidīja un nogaidīja, līdz mazdēls iztukšo kuņģa saturu, nemaz nepiedāvājoties noslaucīt pieri vai mierināt, kā to būtu darījusi mamma; pēc tam Keita aizdedzināja otru cigāru un pasniedza to Aleksam.

-    Uz priekšu, Aleksandr, pierādi, ka esi īsts vīrs, un izpīpē vēl vienu, viņa jautri aicināja.

Nākamās divas dienas zēnam nācās pavadīt gultā, viņš bija zaļš kā ķirzaka un pārliecināts, ka sliktā dūša un galvassāpes viņu nobeigs. Tētis domāja, ka tas ir kāds vī­russ, bet mamma uzreiz turēja aizdomās vīramāti, lai gan neuzdrošinājās viņu tieši apvainot mazdēla saindēšanā. Kopš tā laika smēķēšana, kas starp dažiem viņa drau­giem bija ļoti iecienīta, Aleksam uzdzina tikai nelabumu.

-    Šī ir ļoti laba zālīte, Morgana uzstāja, norādot uz maisiņa saturu. Ja tu gribi, man ir arī šīs, viņa pie­bilda un plaukstā parādīja baltas tabletītes.

Alekss neatbildēja un atkal paskatījās ārā pa auto­busa logu. Viņš no pieredzes zināja, ka šādos gadījumos labāk klusēt vai sākt runāt par ko citu. Jebkas, ko viņš tagad teiktu, izklausītos muļķīgi, un meitene nodomātu, ka viņš ir nīkulis vai reliģisks fanātiķis. Morgana pa­raustīja plecus un noglabāja savus dārgumus līdz kādam veiksmīgākam brīdim. Viņi iebrauca autoostā, kas atra­dās pašā pilsētas centrā, un nu bija laiks izkāpt.

Lai arī pulkstenis jau rādīja vēlu vakara stundu, sa­tiksmes plūsma un cilvēku straumes ielās nebija mazi­nājušās biroji un veikali bija slēgti, bet apmeklētājus gaidīja bāri, teātri, kafejnīcas un restorāni. Alekss gāja garām ļaudīm, neizšķirot sejas, viņš redzēja tikai tum­šos mēteļos ievīstījušās un steidzīgi skrejošas figūras. Līdzās notekcauruļu atverēm, pa kurām augšup cēlās tvaiks, viņš pamanīja uz ielas gulošus saiņus. Zēns sa­prata, ka tie ir klaidoņi, kas sarāvušies guļ līdzās apku­res caurulēm vienīgajam siltuma avotam šai ziemas naktī.

Griezīgā neona gaisma un automašīnu starmeši pie­šķīra mitrajām un netīrajām ielām nereālu izskatu. Uz ielu stūriem bija redzami krāvumi no melniem maisiem, daži no tiem bija saplīsuši, un apkārt mētājās atkritumi. Kāda klaidone noskrandušā mētelī ar nūju rokās rakņā­jās pa maisiem un pati savā valodā skaitīja nebeidzamu litāniju. Aleksam vajadzēja palēkt malā, lai izvairītos no žurkas ar sakostu un asiņainu asti, kas tupēja ietves vidū un nekustējās, kad tai tuvojās. Bez apstājas skanēja automašīnu taures un policijas sirēnas, kurām laiku pa laikam pievienojās arī ātrās palīdzības ūjināšana. Ļoti garš, jauns un klumzīgs vīrietis klaigāja, ka pasaule drīz ies bojā, un iespieda Aleksam rokā saburzītu reklāmas lapiņu, kurā puskaila blondīne ar pilnīgām lūpām pie­dāvāja veikt masāžu. Kāds skrituļskrējējs ar pleijera austiņām uz galvas uztriecās zēnam, un viņš atsitās pret sienu. "Skaties, kur ej, idiot!" uzbrucējs nokliedzās.

Alekss juta, ka brūce rokā no jauna sāk pulsēt. Viņš iedomājās, ka ir nokļuvis kādā no murgainajiem zi­nātniskās fantastikas romāniem, briesmīgā cementa, tērauda, stikla, piesārņojuma un vientulības megapolē. Puisi pārņēma nostalģija pēc pilsētiņas pie jūras, kurā viņš bija pavadījis savu līdzšinējo dzīvi. Mierīgais un garlaicīgais miests, no kura viņš tik bieži bija vēlējies aizbēgt, tagad šķita brīnišķīgs. Viņa sērīgās pārdomas pārtrauca Morgana.

-    Es vai mirstu aiz izsalkuma. Varbūt mēs kaut ko varētu iekost? vina izmeta.

-    Ir jau vēls, man jānokļūst pie vecmāmiņas, Alekss atvainojās.

-     Esi nu mierīgs, es tevi uz turieni aizvedīšu. Mēs jau esam pavisam tuvu, bet nenāktu par ļaunu kaut ko ielikt vēderā, viņa uzstāja.

Neļaujot apdomāties, meitene aiz rokas ievilka Alekšu kādā trokšņainā kafejnīcā, kur gaisā vēdīja alus, ilgi vā­rītas kafijas un cepameļļas smārds. Pie garas lamināta letes, ēdot ko taukainu, sēdēja daži aziātu izcelsmes strādnieki. Morgana apsēdās viņiem līdzās un sāka lasīt uz tāfeles ar krītu uzrakstīto ēdienkarti. Alekss saprata, ka viņam nāksies maksāt par ēdienu, tādēļ devās uz tualeti, lai izvilktu zābakos paslēptās banknotes.