Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Alekss neatbildēja. Viņš turējās pie principa: ja tu aiz­dod naudu cilvēkam, kuru vairs nekad neredzēsi, tad tā ir labi izlietota nauda. Morgana viņā izraisīja vienlaikus apbrīnu un nepatiku, viņa bija pilnīgi citāda nekā dzim­tās pilsētiņas meitenes, pat pašas izaicinošākās. Lai kā pamuļķis neskatītos uz jauno paziņu ar pavērtu muti, lielāko brauciena daļu puisis klusējot vērās tumšajā logā, kur atspīdēja Morgana un arī viņa paša kalsnā seja ar apaļajām brillēm un no mātes mantotajiem tumša­jiem matiem. Diez, kad viņš varēs sākt skūties? Alekss vēl nebija tā izaudzis kā daži viņa draugi; viņš vēl bija puišelis bez bārdas, viens no pašiem īsākajiem klasē. Pat Sesilija Bērnsa bija garāka nekā viņš. Vienīgais labums, ka atšķirībā no citiem koledžas pusaudžiem viņam bija vesela āda, jo, tiklīdz parādījās kāda pumpa, tēvs viņam injicēja kortizonu. Mamma apgalvoja, ka nav par ko uztraukties, vieni izaug ātrāk, citi vēlāk, un Koldu ģimenē visi vīrieši ir gari; bet Alekss zināja, ka ģenētis­kais mantojums ir kaprīzs, un tikpat labi viņš varēja būt atsities savas mātes ģimenē. Liza Kolda pat kā sieviete bija neliela auguma; no mugurpuses viņa izskatījās pēc četrpadsmitgadīgas meitenes, it īpaši tagad, slimības novārdzināta. Alekss juta, ka, domājot par mammu, sažņaudzas krūtis un kļūst grūtāk elpot, it kā kāda milzīga dūre viņu būtu sagrābusi aiz rīkles.

Morgana bija novilkusi oranžo ādas jaku. Zem tās bija īsa, melna mežģīņu blūze, kas nenosedza vēderu, un ādas kaklasiksna ar metāla dzelkšņiem kā niknam sunim.

Es atdotu pusi dzīves par vienu dūmu, viņa teica.

Alekss norādīja uz zīmi, kas autobusā aizliedza smē­ķēt. Morgana paskatījās apkārt. Neviens viņiem nepie­vērsa uzmanību; tuvumā bija vairākas tukšas sēdvietas, un citi pasažieri gulēja vai lasīja. Pārliecinājusies, ka neviens uz viņiem neskatās, meitene iebāza roku blū­zītē un izvilka no krūštura nosmulētu maisiņu. Vina iebakstīja Aleksam sānos un pavicināja maisiņu viņam gar degunu.

Zālīte, viņa nočukstēja.

Aleksandrs Kolds noliedzoši pašūpoja galvu. Viņš ne­uzskatīja sevi par puritāni, pavisam ne, tieši tāpat kā gandrīz visi vidusskolas biedri, viņš pāris reižu bija pa­mēģinājis marihuānu un alkoholu, bet tā arī nebija izju­tis nekādu valdzinājumu, ja neņem vērā aizliegtā augļa vilinājumu. Aleksam nepatika zaudēt kontroli. Kalnos kāpšana viņam bija likusi novērtēt prieku, kādu sniedz spēja kontrolēt savu ķermeni un prātu. No šiem pārgā­jieniem kopā ar tēvu viņš atgriezās noguris, izbadējies un sāpošiem muskuļiem, tomēr bezgala laimīgs, pilns enerģijas, lepns, ka vēl vienu reizi ir uzvarējis savas bailes un kalnu pretestību. Viņš jutās kā elektrizēts, va­rens un gandrīz vai neuzvarams. Šādās reizēs kā balvu par varoņdarbu tēvs viņam draudzīgi uzsita pa muguru, tomēr neteica ne vārda, lai neveicinātu dēla godkāri. Džonam Koldam nepatika glaimi, bija grūti sagaidīt no viņa kādu uzslavu, un, lai gan dēls ļoti kāroja to dzirdēt, parasti viņam pietika ar šo vīrišķīgo žestu.

Atdarinot tēvu, Alekss bija iemācījies veikt savus pie­nākumus, cik vien labi spēja, un neizlikties izcilākam, nekā īstenībā bija, tomēr slepenībā zēns bija lepns par trim savām īpašībām: drosmi kāpt kalnos, talantu spē­lēt flautu un domas skaidrību. Daudz grūtāk bija atzīt savus trūkumus, kaut gan puisis saprata, ka ir vismaz divas lietas, ko vajadzētu censties izlabot un uz ko vairā­kas reizes bija aizrādījusi arī mamma: skepticisms, kas viņam lika par visu šaubīties, un sliktais raksturs, kas parasti izpaudās pašā nepiemērotākajā brīdī. Pēdējais gan bija kas jauns, jo vēl tikai pirms dažiem mēnešiem viņš bija priecīgs un vienmēr labā garastāvoklī. Mamma apgalvoja, ka tās ir pārejas vecuma problēmas un ar laiku pāries, tomēr Alekss par to nebija tik drošs. Jebkurā gadījumā Morganas piedāvājums viņu nesaistīja. Tajās reizēs, kad viņš bija pamēģinājis narkotikas, Alekss ne­juta, ka lidotu uz paradīzi, kā stāstīja daži draugi; viņa galva pieplūda ar dūmiem un kājas kļuva mīkstas kā no vates. Puisim labāk patika karāties virvē simts metru augstumā un skaidri zināt, kāds ir nākamais solis, ko tagad vajadzētu spert. Nē, narkotikas nebija domātas viņam. Un arī cigaretes ne, jo Aleksam bija nepiecieša­mas veselas plaušas, lai kāptu kalnos un spēlētu flautu. Viņš nevarēja nepasmaidīt, kad atcerējās, kā vecmāmiņa Keita viņam uz visiem laikiem atņēma vēlmi uzsmēķēt. Tolaik viņam bija kādi vienpadsmit gadi, un, neņemot vērā tēva nolasīto sprediķi par plaušu vēzi un citām ni­kotīna izraisītajām slimībām, viņš ar draugiem aiz skolas slepus mēdza uzpīpēt. Toreiz Keita Kolda ieradās kopā ar ģimeni nosvinēt Ziemassvētkus un ar savu pēddziņa degunu ātri vien saoda cigarešu smārdu, ko zēns bija mēģinājis notušēt ar košļājamo gumiju un odekolonu.

Aleksandr, tik jauns un jau pīpē! viņa labsirdīgi izsaucās. Zēns mēģināja visu noliegt, bet vecmāmiņa nemaz neklausījās. Nāc man līdzi, izmetīsim kādu līkumu, viņa teica.