Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Kad sārts bija apdzisis, Ijomi, Mokaritas sieva, izla­sīja no pelniem kaulus, ar akmeni samala tos pulverī un iejauca ūdenī, kuram pievienots banāns, lai pagatavotu zupu. Ķirbja trauks ar šo šķidrumu ceļoja no rokas rokā, un visi, pat bērni, iedzēra no tā pa malciņam. Pēcāk ķirbi apraka un virsaiša vārds tika aizmirsts, lai nekad nevie­nam neienāktu prātā to izrunāt. Atmiņas par virsaiti, tāpat kā viņa pelnos saglabājusies drosme un gudrība, tagad bija nodotas šā vīra pēcnācējiem un draugiem. Tā kāda daļa no viņa palika dzīva vienmēr. Arī Nadjai un Aleksam pasniedza iemalkot kaulu zupu tās bija savā ziņā kristības, jo tagad viņi piederēja ciltij. Paceļot trauku pie lūpām, zēns atcerējās, ka reiz bija lasījis par slimību, kuru var iegūt, "ēdot senču smadzenes". Tomēr viņš pievēra acis un aiz cieņas iedzēra malciņu šķidruma.

Kad bēru ceremonija bija beigusies, Valimai vedināja cilti izvēlēties jaunu virsaiti. Saskaņā ar tradīciju uz šo vietu varēja pretendēt tikai vīrieši, tomēr Valimai paskaidroja, ka šoreiz būs jāizvēlas ar apdomu, jo viņi dzīvo ļoti dīvainā laikā, kad nepieciešams izvēlēties vir­saiti, kurš spētu saprast citu pasauļu noslēpumus, sa­runāties ar dieviem un noturēt Rahakanarivu pienācīgā attālumā. Samanis teica, ka pienācis sešu mēnesnīcu laiks, kad dieviem jāpamet savi mitekļi. Pēc dievu pie­minēšanas indiāņi saķēra galvu rokās un sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ, skaitot kaut ko, kas Nadjas un Alekša ausīm izklausījās pēc lūgšanas.

Jaunā virsaiša vēlēšanās jāpiedalās visiem Tapiravateri iedzīvotājiem, pat bērniem, Valimai izrīkoja cilts locekļus.

Cilts piederīgie veselu dienu izvirzīja kandidātus un apsprieda tos. Iestājoties naktij, Alekss un Nadja, nogu­ruši, izsalkuši un nogarlaikojušies, aizmiga. Amerikāņu zēns veltīgi bija centies izskaidrot iespēju izlemt šo jau­tājumu balsojot, kā tas pieņemts demokrātiskā iekārtā, bet indiāņi nemācēja skaitīt un balsošana viņiem bija tikpat nesaprotama lieta kā vakcīnas. Viņi izvēlējās, vadoties no vīzijām.

Vēlā naktī jauniešus pamodināja Valimai, lai paziņo­tu, ka visspēcīgākā vīzija bijusi Ijomi, tāpēc Mokarita atraitne tagad ir Tapiravateri virsaite. Cik vien kāds spēja atcerēties, šī bija pirmā reize, kad sieviete stājās cilts priekšgalā.

Pirmais rīkojums, ko vecā Ijomi deva, uzlikusi galvā dzelteno spalvu galvassegu, ko tik daudzus gadus tika nēsājis viņas vīrs, bija pagatavot maltīti. Rīkojums uzreiz tika izpildīts, jo miglāja ļaudis nu jau divas die­nas nebija ēduši neko vairāk par kaulu zupu. Tahama un citi mednieki paņēma ieročus un devās mežā, lai pāris stundu vēlāk atgrieztos ar skudrulāci un briedi, ko sadalīja un izcepa uz oglēm. Tikmēr sievietes bija uzcepušas maniokas maizi un banānus. Kad vēderi bija pilni, Ijoma aicināja savu cilti apsēsties aplī un deva otro rīkojumu.

Tagad izvēlēšos vēl citus virsaišus. Vienu karam un medībām, tas būs Tahama. Vienu virsaiti, lai nomieri­nātu Rahakanarivu, dzintarkrāsas meiteni, sauktu par Ērgli. Vienu virsaiti sarunām ar nahab un viņu trokšņa un vēja putniem tas būs ienācējs, saukts par Jaguāru. Vienu virsaiti, kas apciemos dievus Valimai. Un virsaišu virsaite būšu es, Ijomi.

Tā gudrā sieviete sadalīja varu un sagatavoja miglāja ļaudis briesmīgajam laikam, kas arvien tuvojās. Un tā viņa arī Nadju un Alekšu iesaistīja uzņemties atbildību, lai gan neviens no abiem tai nejutās gatavs.

Tūdaļ pat Ijomi deva savu trešo rīkojumu. Viņa notei­ca, ka meitenei Ērglim jāsaglabā sava "dvēsele balta", lai varētu stāties pretī Rahakanarivam, jo tā bija vienīgā iespēja, kā neļaut cilvēkēdājam putnam viņu aprīt, toties jaunajam atnācējam Jaguāram bija jākļūst par vīrieti un jāsaņem ieroči. Ikvienam vīriešu dzimuma pārstāvim, pirms viņš ņēma rokās ieročus vai domāja precēties, bija jāmirst kā bērnam un jāpiedzimst kā vīrietim. Vairs ne­bija laika tradicionālajai ceremonijai, kas ilga trīs dienas un ko parasti piedzīvoja visi pubertāti sasniegušie cilts zēni. Tāpēc Jaguāram jāizdomā kas īsāks, teica Ijomi, jo jauneklim būs jāpavada Ērgle ceļojumā uz dievu kalnu. Miglāja ļaudis bija briesmās, un cilti varēja paglābt tikai šie divi atnācēji, turklāt jauniešiem drīz vien bija jādodas projām.