Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Nākamo stundu Nadja un Alekss pavadīja, cenšoties pārliecināt indiāņus, ka visi nahab nav ļauni dēmoni, ka daži no viņiem ir draugi kā daktere Omaira Torresa. Saprasties traucēja ne tikai valodas barjera, bet arī kul­tūras atšķirības. Kā gan lai paskaidro, kas ir vakcīna? Viņi paši to īsti labi nezināja, tāpēc abi vienojās, ka to var saukt par īpaši spēcīgu maģiju.

-    Šai sievietei būtu jāatnāk vakcinēt visus miglāja ļaudis tas ir jūsu vienīgais glābiņš, Nadja indiāņus centās pārliecināt. Tad, lai nāktu kas nākdams nahab vai pēc asinīm izslāpušais Rahakanariva, slimības jums nenodarīs ļaunu.

-    Vini var mums uzbrukt citā veidā, un tad mēs cīnīsimies, Tahama uzstāja.

-    Cīnīties ar nahab nav laba doma… Nadja uzdro­šinājās iebilst.

-    Tas būs jāizlemj nākamajam virsaitim, Tahama nosprieda.

Valimai uzņēmās vadīt Mokaritas apbedīšanas rituālu saskaņā ar vissenākajām tradīcijām. Par spīti iespējai tikt pamanītiem no gaisa, indiāņi iekūra lielu uguns­kuru, kura liesmas pāris stundu laikā pārvērta virsaiša ķermeni pelnos, bet ciemata iedzīvotāji tikmēr sēroja par viņa aiziešanu. Valimai pagatavoja maģisku dzē­rienu, vareno ayahuascai, lai palīdzētu cilts vīriešiem ieraudzīt savas sirds dzīles. To nobaudīt uzaicināja arī abus jauniešus, jo viņiem jāveic savas dzīves svarīgākais un varonīgākais uzdevums un tam nepieciešama ne tikai dievu palīdzība, bet arī sava spēka apziņa. Alekss un Nadja neuzdrošinājās atteikties no piedāvājuma, kaut gan dzēriens garšoja briesmīgi un prasīja lielas pūles, lai to norītu un paturētu kuņģī. Ilgu laiku viņi nejuta nekādu efektu, līdz brīdi vēlāk zem kājām pēkšņi pazuda zeme un debesis piepildīja ģeometriskas figū­ras un mirdzošas krāsas, savukārt bērnu ķermeni sāka griezties un izgaist, un viņus pašus līdz pat kāju pēdām pārņēma bailes. Kad viņiem jau likās, ka pienākusi pē­dējā stundiņa, draugi juta, kā galvu reibinošā ātrumā traucas cauri bezgalīgām gaismas pielietām telpām, un drīz vien, aicinot viņus ienākt, atvērās arī totēma dzīv­nieku karaļvalsts durvis.

Alekss juta, ka rokas un kājas kļūst garākas un ķer­meni piepilda dedzinošs karstums. Viņš paskatījās uz rokām un redzēja, ka tās kļuvušas par ķetnām ar asiem nagiem. Viņš atvēra muti, un atskanēja bailes iedvesošs rūciens. Zēns saprata, ka ir pārvērties par lielu, melnu un spīdīgu dzīvnieku: par brīnišķīgu melno jaguāru, kuru bija redzējis Mauro Karijasa pagalmā. Viņš nebija dzīvnieks, un dzīvnieks nebija viņš; viņi abi bija kļuvuši par vienu būtni, viņi abi bija vienlaikus zēns un liels kaķis. Alekss paspēra pāris soļu, izstaipījās un saprata, ka viņam piemīt jaguāra vieglums, ātrums un spēks. Pārdabiska spēka pārņemts, viņš lieliem lēcieniem skrēja pa mežu, vienā paņēmienā uzlēca koka zarā un no tu­rienes ar savām zelta krāsas acīm pārlūkoja apkārtni, lēni kustinot melno asti. Viņš apjauta savu spēku, spēju iedvest bailes, savu vientulību un neuzvaramību, apzi­nājās, ka ir Dienvidamerikas mežu karalis. Te nebija neviena cita tik neatkarīga dzīvnieka kā viņš.

Nadja pacēlās debesīs, un pāris mirkļos izzuda bailes no augstuma, kas viņu vienmēr bija nomākušas. Viņas varenie ērgļa spārni gandrīz nemaz nekustējās; viņu noturēja aukstais gaiss, un pietika tikai ar vieglu kus­tību, lai mainītu lidojuma virzienu vai ātrumu. Viņa lidoja lielā augstumā, mierīga, bezkaislīga, atbrīvota un bez ziņkārības vēroja zemi. No augšas varēja redzēt mežu un plakanās tepui virsotnes, kuras kā putu kroņi sedza mākoņi; viņa redzēja arī vārgo dūmu strūkliņu no ugunskura, kurā gruzdēja virsaiša Mokaritas mirstīgās atliekas. Vēja varā ērglis debesīs bija tikpat neuzva­rams kā jaguārs uz zemes: neviens nevarēja to sasniegt. Meitene apmeta vairākus lokus ap Pasaules Aci, no augšas vērojot indiāņu dzīvi. Spalvas uz galvas slējās kā simtiem antenu, lai uztvertu saules siltumu, vēja elpu un satraucošo augstuma izjūtu. Viņa zināja, ka ir indiāņu aizstāve, miglāja cilvēku ērgļu māte. Viņa pār­lidoja pār Tapiravateri ciemu, un milzīgo spārnu ēna kā apmetnis pārklāja mazo, mežā apslēpto mājiņu tikpat kā neredzamos jumtus. Beidzot lielais putns devās uz kāda tepui virsotni, visaugstāko kalnu, kur savā ligzdā, visiem četriem vējiem pieejamas, mirdzēja trīs kristāla olas.

Nākamās dienas rītā, kad bērni atgriezās no totēma dzīvnieku pasaules, abi izstāstīja piedzīvoto.

-    Ko gan nozīmē tās trīs olas? Alekss jautāja.

-    Nezinu, tomēr tās ir ļoti svarīgas. Tās nav manas olas, Jaguār, bet man tās jāiegūst, lai glābtu miglāja ļaudis.

-    Es nesaprotu. Kas gan šīm olām kopīgs ar indiā­ņiem?

-    Domāju, ka daudz kas… Nadja noteica, lai gan bija tikpat apmulsusi kā draugs.