Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Valimai un Tahamam vajadzēja sarīkot Alekša iesvē­tīšanas rituālu, kurā piedalījās tikai pieaugušie ciema vīrieši. Vēlāk zēns Nadjai stāstīja: ja vien viņš iepriekš būtu zinājis ceremonijas norisi, iespējams, viss būtu šķi­tis mazāk biedējoši. Ijomi uzraudzībā sievietes Aleksam ar asu akmens šķautni galvvidū nodzina matus. Jāatzīst, ka šī izvērtās diezgan sāpīga procedūra, jo ievainojums vietā, kur indiāņi zēnam bija iesituši pa galvu, vēl nebija sadzijis. Skujamakmenim slīdot pāri, brūce atkal atvē­rās, bet drīz vien beidza asiņot, jo uz tās uzlika mazliet dubļu. Pēc tam sievietes ar vaska un ogļu ziedi viņu nokrāsoja melnu no kāju pirkstiem līdz matu galiņiem. Tūdaļ pat Aleksam bija jāatvadās no draudzenes un Ijomi, jo sievietes šai ceremonijā piedalīties nevarēja, tāpēc kopā ar bērniem pavadīja dienu mežā. Viņas neat­griezās ciemā līdz pat tumsai, kad indiāņi bija aizveduši Alekšu veikt iesvētīšanas pārbaudījumu.

Tahama un viņa vīri izraka no upes gultnes svētos instrumentus, ko izmantoja tikai iesvētīšanas ceremoni­jām. Tās bija resnas, apmēram metru pusotru garas cau­rules, kurās iepūšot atskanēja dobja un zema skaņa, kas atgādināja buļļa māvienu. Sievietes un vēl neiesvētītie zēni nedrīkstēja instrumentus redzēt, jo maģijas iedar­bībā varēja saslimt un pat nomirt. Mūzikas instrumenti iemiesoja cilts vīrišķo spēku, saikni starp tēviem un dēliem. Ja ne šīs taures, viss spēks piederētu sievietēm, kurām piemita dievišķā spēja dzemdēt bērnus vai, kā teica indiāņi, "taisīt cilvēkus".

Rituāls sākās no rīta, un tam bija jāturpinās visu dienu un nakti. Aleksam iedeva apēst dažas skābas ka­zenes un atstāja viņu, čokurā sarāvušos, guļam zemē; vēlāk Valimai vadībā, nokrāsojušies un izrotājušies kā dēmoni, indiāņi ciešā lokā nostājās apkārt zēnam, sita ar kājām zemi un smēķēja no lapām satītus cigārus. Skābās kazenes, izbīlis un dūmi Alekšu padarīja gluži vai slimu.

Ilgu laiku indiāņi dejoja zēnam apkārt un dziedāja dziesmas, pūšot smagās un svētās taures, kuru gali skāra zemi. Šī skaņa pārņēma zēna apjukušo prātu. Vairākas stundas Alekss klausījās vienas un tās pašas dziesmas par Tēvu Sauli, kurš atradās vēl tālāk aiz saules, kas katru dienu spīdēja debesīs, un bija neredzamā uguns, no kurienes nāca visa radība; viņš klausījās par asins lāsi, kas noritēja no Mēness un radīja pirmo cilvēku; indiāņi dziedāja arī par Piena upi, kur bija ne vien visas dzīvības sēklas, bet arī iznīcība un nāve; šī upe veda uz valstību, kur šamaņi, tādi kā Valimai, satikās ar gariem un citām pārdabiskām būtnēm, lai iegūtu zināšanas un spēju dziedināt. Viņi teica, ka viss, kas pastāv, ir Mātes Zemes sapnis, ka katra zvaigzne nosapņo savus iemīt­niekus un ka viss, kas notiek Visumā, ir tikai ilūzijas, sapņos redzētas ainas. Lai arī gluži apdullis, Aleksandrs Kolds juta, ka šie vārdi attiecās uz lietām, ko viņš jau bija nojautis, tāpēc beidza domāt un ļāvās dīvainajai pieredzei, ko sniedza "skatīšanās ar sirdi".

Gāja stundas, un zēns pilnīgi zaudēja laika, telpas un realitātes izjūtu, un pamazām viņu pārņēma bailes un nogurums. Kādu brīdi Alekss juta, ka viņu pieceļ kājās un liek iet, un tikai tad puisis saprata, ka bija jau satumsis. Spēlējot instrumentus un vicinot ieročus, gājiens devās uz upi, kur puisi vairākas reizes iegremdēja ūdenī, līdz viņam jau sāka šķist, ka gals klāt. Tad viņu norīvēja ar asām lapām, lai nomazgātu melno krāsu, un uz sūr­stošās ādas uzbēra piparus. Šaušalīgi kliedzot, indiāņi ar nūjām sita Aleksam pa kājām, rokām un vēderu, tomēr ne tik spēcīgi, lai nodarītu sāpes; viņi biedēja zēnu ar saviem šķēpiem un reizēm viegli iebakstīja, tomēr ne­ievainoja. Indiāņi visādi mēģināja Alekšu iebiedēt, un viņiem tas arī izdevās, jo amerikāņu zēns nesaprata, kas īsti notiek, un baidījās, ka kuru katru brīdi uzbrucējiem paslīdēs roka un tie viņu no tiesas nogalinās. Viņš mē­ģināja aizsargāties no Tapiravateri indiāņu grūdieniem, tomēr, instinktu vadīts, nemetās bēgt, jo kurp gan lai dodas šai nepazīstamajā un naidīgajā zemē? Tas bija pareizs lēmums, jo bēgt nozīmēja gļēvulību un indiāņu acīs tas bija nepiedodamākais cīnītāja trūkums.

Kad Alekss jau gandrīz zaudēja savaldību un kļuva histērisks, viņš atcerējās savu totēma dzīvnieku. Viņam nenācās īpaši piepūlēties, lai atkal ieietu melnā jaguāra ķermenī, pārmaiņas notika ātri un viegli: rūciens, kas nāca no viņa rīkles, skanēja tieši tāpat kā agrāk, arī asie nagi jau bija pazīstami, un lēciens pār mocītāju galvām iznāca gluži dabisks. Indiāņi sveica jaguāra parādīšanos ar apdullinošu trokšņošanu un tūdaļ pat svinīgā cere­monijā aizveda Alekšu pie svētā koka, kur jau gaidīja Tahama ar pēdējo pārbaudījumu.

13 Svētais kalns