Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Nosvīdis, sāpošu ķermeni un drudža kratīts, Alek­sandrs Kolds jeb Jaguārs izgāja caur garu, zaļu tuneli, pārkāpa alumīnija slieksnim un ieraudzīja savu māti. Istabā, kur gaisma bija blāva kā atstarota no mēness, pārsegta ar palagu, starp daudziem spilveniem krēslā sēdēja Liza Kolda. Viņas kailajā galvā bija zila vilnas cepure un uzliktas austiņas. Viņa bija ļoti bāla, un zem acīm gūlās tumšas ēnas. Pa tievu zondi no plastmasas maisiņa viņas vēnā pilēja dzeltenīgs šķidrums. Katrs tā piliens dedzināja kā ugunsskudru inde.

Tūkstošiem kilometru tālu, kādā Teksasas slimnīcā, Liza Kolda tika ārstēta ar ķīmijterapiju. Viņa mēģināja nedomāt par zālēm, kas ritēja dzīslās, lai cīnītos ar slimības izraisīto indi, kura bija vēl ļaunāka. Lai kaut mazdrusciņ izklaidētos, sieviete ieklausījās katrā flautas notī; viņa neskaitāmas reizes bija dzirdējusi dēlu mēģi­nām šo skaņdarbu. Tieši tobrīd, kad apdullušais Alekss dziļi džungļos sapņoja par viņu, Liza Kolda pilnīgi skaidri saskatīja savu dēlu. Viņa redzēja, ka puisis stāv uz viņas palātas sliekšņa, garāks un spēcīgāks, pieaugušāks un glītāks, nekā viņa atcerējās. Liza tik daudz bija par dēlu domājusi, ka nemaz nebrīnījās, viņu ieraugot. Viņa ne­prātoja, kā un kādēļ puisis ir ieradies, tikai priecājās par vina klātbūtni. Aleksandr… Aleksandr… vina murmināja. Sieviete pastiepa rokas, un jaunietis pagāja dažus soļus uz priekšu, līdz viņai pieskārās, tad notupās līdzās krēslam un ielika galvu mātei klēpī. Kamēr Liza Kolda atkārtoja dēla vārdu un glāstīja viņam pakausi, aus­tiņās starp flautas skaņām viņa dzirdēja Alekša balsi, kas lūdza cīnīties, nepadoties nāvei un atkal un atkal atkārtoja: Es tevi mīlu, mamma.

Aleksandra Kolda tikšanās ar māti varēja ilgt tikai mirkli vai vairākas stundas neviens no viņiem to neva­rēja pateikt. Kad māte un dēls beidzot atvadījās, reālajā pasaulē abi atgriezās daudz spēcīgāki. Brīdi vēlāk Džons Kolds iegāja sievas istabā un pārsteigts ieraudzīja viņu smaidošu un sārtiem vaigiem.

-    Kā tu jūties, Liza? viņš, rūpju mākts, pajautāja.

-    Ļoti apmierināta, Džon, jo Alekss bija atnācis mani apraudzīt, viņa atbildēja.

-    Ko tu runā, Liza… Aleksandrs ir Amazonē kopā ar manu māti, vai tad tu neatceries? vīrs nomurmināja, izbijies par zāļu dīvaino ietekmi.

-   Jā, es atceros, tomēr pirms brīža viņš bija šeit.

-    Tas nevar būt… Džons Kolds apstrīdēja.

-   Viņš ir izaudzis garāks un izskatās spēcīgāks, tikai kreisā roka viņam ļoti sapampusi… Liza pastāstīja un aizvēra acis, lai atpūstos.

Dienvidamerikas pašā vidū, Pasaules Acī, Aleksandrs Kolds pamodās no drudža. Pagāja pāris minūšu, līdz viņš pazina zeltaino meiteni, kas noliecās, lai pasniegtu viņam ūdeni.

-    Tagad tu esi vīrietis, Jaguār, Nadja sacīja un at­viegloti pasmaidīja, redzot, ka draugs atgriežas dzīvo vidū.

Valimai no augiem sagatavoja masu, ko uzlika uz Alekša rokas, un pēc dažām stundām drudzis un pam­pums pazuda kā nebijis. Šamanis paskaidroja, ka, gluži tāpat kā džungļos sastopamas indes, kas nogalina vienā mirklī, šeit var rast arī tūkstošiem ārstniecisku vielu. Puisis viņam pastāstīja par mātes slimību un jautāja, vai šamanis zina kādu augu, kas varētu viņai palīdzēt.

-    Ir kāds svēts augs, ko vajadzētu samaisīt kopā ar veselības ūdeni, šamanis noteica.

-    Vai es varu iegūt šo augu un ūdeni?

-    Tā var būt un var arī nebūt. Lai līdz tam nokļūtu, daudz kas jāpaveic.

-    Es darīšu visu, kas vien nepieciešams! Alekss iesaucās.

Nākamajā dienā zēns jutās kā sadauzīts, katra skud­ras koduma vieta spīdēja koši sarkana, tomēr viņš spēja staigāt un bija izsalcis. Kad viņš par piedzīvoto pastās­tīja Nadjai, viņa teica, ka cilts meitenes nav piedalījušās iesvētīšanas ceremonijā, jo viņām tā nebija nepiecieša­ma; sievietes zina, kad kļūst pieaugušas, jo ķermenis asiņojot pats dod zīmi.

Tā bija viena no tām dienām, kad Tahamam un viņa biedriem medībās neveicās un ciltij bija tik vien kā ku­kurūza un dažas zivis. Alekss nosprieda: ja viņš spēja ēst ceptu anakondu, tad varētu nomēģināt ari zivi, kaut gan tā bija asaku pilna. Pārsteigts viņš atklāja, ka zivs bija ļoti garšīga.

-    Padomā tik, no šī gardā ēdiena es atteicos vairāk nekā piecpadsmit gadus! viņš iesaucās, norijis jau otro kumosu.

Nadja ieteica paēst kārtīgi, jo nākamajā dienā kopā ar Valimai viņiem jādodas ceļojumā uz garu pasauli, kur, iespējams, barības nebūs nemaz.

-Valimai sacīja, ka mēs iesim uz svēto kalnu, kur dzīvo dievi, Nadja sacīja.

-    Ko mēs tur darīsim?

-    Meklēsim trīs kristāla olas, ko redzēju vīzijā. Valimai domā, ka tās palīdzēs izglābt miglāja ļaudis.